Vaivaru pamatskola: maza, bet īpaša skola

Vaivaru pamatskola Jūrmalā ir viena no pirmajām vispārizglītojošām izglītības iestādēm, kura sāka īstenot iekļaujošo izglītību. Arī šobrīd tajā no 155 skolēniem 63 ir ar īpašām vajadzībām. Skolas kolektīvs ar bažām raugās nākotnē, jo neatbilst Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajiem minimālajiem skolēnu skaita kritērijiem tādām pilsētām kā Jūrmala, proti, pamatskolā jābūt vismaz 360 bērniem. «Mēs sēžam kā uz laika bumbas,» situāciju raksturo skolas kolektīvs.

Pirms 23 gadiem, pārveidojot ēku, kas kalpojusi kā sanatorija, priežu meža vidū durvis vēra Vaivaru pamatskola. Jau kopš dibināšanas tajā mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Patlaban tādu te ir 40%, no viņiem - septiņi ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Te mācās arī autisti un neredzīgie. «Par īpašu veiksmes stāstu varam nosaukt skolas panākumus darbā ar neredzīgiem bērniem. Viņi ar labām sekmēm absolvē Vaivarus un turpina mācīties tālāk. Prieks, ka viņi spēj nokārtot gan diagnosticējošos pārbaudes darbus 6. klasē, gan 9. klases noslēguma eksāmenus, lai gan viņi varētu to nedarīt, jo ir automātiski atbrīvoti no tiem,» skaidro skolotāja Ineta Popenkova. Taču šie bērni nereti ir spējīgi, intelektuāli attīstīti - kāpēc gan neļaut viņiem to darīt? Rezultāti bijuši tiešām labi, kas pierāda, ka neredzīgums nav šķērslis, lai apgūtu vispārizglītojošo programmu.

Tāpat skolā mācās vairāki bērni, kam konstatēts autisms vai Aspergera sindroms un ko ne vienmēr ārsti spēj noteikt. «Nereti ir viedoklis, ka šie bērni uzvedības problēmu dēļ nevar mācīties parastā skolā. Taču tā nebūt nav - viņi ir ļoti gudri un spējīgi. Jā, sākumā vides maiņa rada viņos saasinātu reakciju un ir grūti panākt, lai autisks bērns spētu koncentrēties darbam. Svarīgākais ir atrast vajadzīgo pieeju. Jo ar viņiem ir jāstrādā citādāk nekā ar parastajiem bērniem. Līdzko pareizais piegājiens sameklēts, sekmes neizpaliek,» teic I. Popenkova. Nenoliedzami, liels pluss ir tas, ka skolā ir nodrošināts atbalsta personāls: ir pedagoga palīgs, ir asistenti, ir logopēdi un psihologs. Diemžēl autiskam bērnam asistents nepienākas, taču patiesībā viņš bez tā nevar, jo stundā blakus vajadzīgs cilvēks, kas rada drošības sajūta. Arī pārbaudes darbus viņš nevar pildīt kopā ar citiem, bet viens kopā ar asistentu - tiek galā lieliski. «Skola mēģina ministriju pārliecināt, ka arī šiem bērniem vajadzīgs valsts apmaksāts asistents, jo patlaban šāds pakalpojums tiek nodrošināts ar vecāku finansiālu atbalstu,» uzsver direktora vietniece Sigita Siliņa.

Sarežģījumus rada arī tas, ka, atnākot uz 1. klasi, lielākoties nav zināms, vai bērnam nav kādas garīgas vai uzvedības problēmas. Tikai sākot mācības, pedagogs konstatē, ka ne viens vien ar parasto programmu galā netiek. Bet nereti paiet pusgads, kamēr bērns nokļūst līdz pedagoģiski medicīniskajai komisijai, kas tad nosaka diagnozi un to, kura programma bērnam būtu piemērota. Diemžēl vecāki nereti nevēlas atzīt, ka viņu bērnam ir kādas grūtības. Pirmsskolā neviens nevar piespiest aizvest bērnu uz komisiju. Ja arī tas ir izdarīts, ne vienmēr mamma vai tētis, piesakot savu meitu vai dēlu 1. klasē, to skolas vadībai un klases audzinātājam izpauž.

S. Siliņa norāda, ka līdz 5. klasei visi zinības apgūst kopā vienā klasē - arī bērni ar vieglu garīgu atpalicību. Bieži vien kāds bērns uz šejieni atnāk vēlākās klasēs, nereti pusgadā - it īpaši no lielām skolām (arī no citu pašvaldību, ne tikai Jūrmalas), jo vecāki ir sapratuši, ka viņu atvase lielā klasē un skolā nespēj iedzīvoties, arī mācībās netiek uz priekšu. Darbā ar šiem skolēniem ļoti palīdz dalība starptautiskos projektos un arī ārvalstu brīvprātīgo iesaiste. Ik gadu esot daži tādi palīgi, kuri atbalsta īpašos bērnus gan klasē, gan ārpus tās.

Neraugoties uz panākumiem darbā ar īpašiem bērniem un to, ka skola darbojas arī kā iekļaujošās izglītības atbalsta centrs (regulāri tiek rīkoti semināri un citi izglītojoši pasākumi), tā ir apdraudēto sarakstā, jo te nav 360, bet ir 155 skolēni. «Es nespēju iedomāties, kā liela daļa no mūsu audzēkņiem spētu iekļauties lielos kolektīvos. Tas ir otrs grāvis, uz kuru virzās Latvijas izglītības sistēma - salikt visus lielos kombinātos. Jo - lai kā arī būtu, individuālo pieeju tajos būs grūti nodrošināt,» saka S. Siliņa, piebilstot, ka naudas ekonomija noved pie tā, ka aiz tās pazūd cilvēks un viņa vajadzības.

Skolā strādā ne tikai ar īpašajiem bērniem, bet arī ar tiem, kas apgūst vispārizglītojošās programmas, māca saprast, ka sabiedrība nav viendabīga un tajā ir dažādi cilvēki, tāpēc jābūt iecietīgiem un iejūtīgiem. Protams, gadās, ka uz šo skolu atnāk, piemēram, bērns no 7. klases un sāk izpausties, nicīgi izturoties pret tiem, kas ir atšķirīgi. Jau pašā sākumā tiek izvirzīts noteikums: vai nu tu sadzīvo un pieņem pārējos tādus, kādi viņi ir, vai arī tev jāmeklē cita skola.

Vaicātas, kādas problēmas uztrauc skolu, S. Siliņa un I. Popenkova atbild, ka viena sāpe esot lifta vai pacēlāja trūkums. Tas ir ļoti vajadzīgs, jo te mācās arī bērni ar kustību traucējumiem. Nu beidzot ledus ir sakustējies un ir cerība, ka tas tiks iebūvēts tuvākajā laikā. Otra sāpe, vēl lielāka - ir neziņa par to, vai skolu neskars optimizācijas vilnis, kas tagad ir pārņēmis Latviju.