Lielākoties kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāja pienākumus uzņemas novadpētniecības muzeji, taču ir arī virkne privātkolekcionāru, kas veido savas ekspozīcijas. Varbūt tām pietrūkst zinātniskā skatījuma un pieejas, taču, nenoliedzami, tām ir savs emocionāls un pozitīvs pienesums pagātnes vērtību apzināšanā. Arī gārsenieša Valda Kalnieša veidotā kolekcija Solis sendienās uzrunā apmeklētājus ar savu stāstu.
Valdim doma par savas kolekcijas izveidi radusies pirms trim gadiem, kad ko tādu ieraudzījis Rugāju novada Lazdukalna pagastā. Kā jau tas mēdz būt: ja ir ciešs nodoms, tad rodas arī iespēja to piepildīt. Nepagājis ne mēnesis kopš idejas dzimšanas, kad izdevies dabūt telpas pagasta veikala ēkā un pie tā esošajā šķūnī. Pats tās izremontējis un iekārtojis. Strādājis atvaļinājuma laikā un pēc darba (vairāk nekā 20 gadus viņš strādā Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā par elektriķi) - naktīs. Viens pats, bez palīgiem. No sākuma šaubījies, vai maz izdosies piepildīt telpas, nu esot jādomā, kur atrast vietu «jaunpienācējiem».
Vai skaitījis, cik šajos gados savākts? Nē, un laikam arī nemēģināšot. Pamatā te redzamais nācis no Gārsenes un tuvējiem pagastiem, jo viņam bijis būtiski savākt dzimtās puses mantojumu - gan tālas, gan ne tik tālas senatnes. Valdis ir dzimis gārsenietis - ar latviešu un lietuviešu saknēm, jo mamma bijusi lietuviete, tētis - latvietis. Tāpēc brīvi prot abas valoda. Lietuviešu valodas prasme noder, uzņemot apmeklētājus no tuvējās kaimiņvalsts.
Kā pie viņa atnākušas lietas? Dažādos veidos - kaut kas mājās pašam jau bijis, taču nekas daudz. Lielu daļu ļaudis saveduši, zinot, ka te tiek veidota senlietu ekspozīcija. Dažs piezvana un vaicā - ko vajag? Tad viņš attrauc, lai tik ved, kas ir. Atved, izgāž un saka, lai ņem, ko grib, bet pārējo lai met prom. Neizmet, visam vieta atrodas. Ir mājas, kur viņam atļauj pašam parakāties pa lietām, kas nav vajadzīgas. Daudz atradis vecajās ēkās, kas tiek pieskatītas, bet neviens tur īsti vairs nedzīvo, vai arī tiek iztirgotas, un jaunais saimnieks atvēl «vecos krāmus izzortēt».
Pats bez atļaujas nekad nesiro pa citu īpašumu, bet ir arī gana tādu, kas tā dara. Ja pirms tam pāri nav gājuši mantu meklētāji, saglabājies daudz vērtīga, teic kolekcionārs. Gan grāmatas no 19. gadsimta, gan fotogrāfijas (uz vienas atradis šo ēku un pie tās cilvēku grupu, kurā bijis arī vecātēva brālis), gan laikraksti un žurnāli. Arī vēstules, ko lasīt ir īpaši aizkustinoši - tur iekšā visa laikmeta elpa, personīgiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem savijoties ar valstī notiekošo.
Ir arī tā bijis, ka mantas pašas atnāk pie viņa. Tā vecāko savas kolekcijas eksponātu - zviedru laiku monētu no 1707. gada - atradis pie Gārsenes baznīcas - ejot pa ceļam uz mājām. Citreiz kaut kas iečukst ausī: sak, paskaties, tur kaut kam jābūt. Un ir! Kad kaut ko ievajagas, jo kolekcijā nav - pietiek tikai skaļi to pavēstīt, lai pēc kāda laiciņa tā lieta būtu klāt kā likts.
Ir arī piedzīvoti sāpīgi brīži. Pašā sākumā, kad krātuve vēl nebija atklāta apskatei, bet daudz kas jau bija savākts un sakārtots, te ielauzušies garnadži un aplasījuši to, kas viņiem šķitis interesants. Arī viņam tik mīļo patafonu, kas bijis darba kārtībā. Pat kafiju un papīra dvieļus pievākuši. Labi, ka nebija izdemolējuši. Tad sapratis, ka jānodrošinās pret šādiem ļaudīm, un telpas aprīkojis ar signalizāciju.
Viena lieta ir kaut ko atrast, otra - tas nereti jānotīra, jānomazgā, jāsaved kārtībā, pirms izvietot citu apskatei. Nē, nerestaurējot, tomēr dažkārt paiet teju vesela diena, lai attīrītu no rūsas un putekļiem un saliktu kopā. Ne vienmēr ir arī skaidrs, kam tas kalpojis. Tad nākas meklēt atbildi grāmatās, internetā vai pie kāda zinātāja, arī apmeklētājiem. Lūk, zirga vilkta pļaujmašīna, kam klāt piemontēts kāds daikts. Tikai pēc kāda laika sapratis, ka tas ir izkapts asināmais. Ir dažas lietas, kas tā arī palikušas neatminētas, ir tikai pieņēmumi. Valdis atzīst, ka viņam patīk darboties ap tehniku un tas nāk līdzi no bērnības. Abi vecāki strādājuši kolhozā, bijusi arī sava saimniecība, un tad jau nācies roku pielikt pie dažādiem darbiem, tostarp remontēt dažādas iekārtas un aprīkojumu.
Re, savedis kārtībā arī atskaņotāju un lenšu magnetofonu un par prieku apmeklētājiem uzliekot kādu dziesmu. Viņa kolekcijā nonākušas arī tādas savulaik populārās muzikālās apsveikuma kartītes - mazas platītes, ko varēja sūtīt pa pastu. Lūk, lai paklausoties vienu, kas atskaņo dziesmu Trīs vīri kādreiz bija no filmas Vella kalpi.
Vaicāts, kuru priekšmetu viņš īpaši izceltu, Valdis ved pie liela krēsla. Uz tā sēdējis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš 1940. gada 2. jūnijā viesojies Gārsenes pamatskolas (1939. gadā tā tika iekārtota Gārsenes pilī) pirmajā izlaidumā - pavisam neilgu laiku pirms Latvijas okupācijas. Starp citu, aiz vienas gleznas otrā pusē bijis paslēpts Ulmaņa portrets - to kāds gārsenietis nosargājis visos laikmeta griežos. Virs prezidenta krēsla otrs ļoti nozīmīgs simbols - sarkanbaltsarkanais karogs, kas pašūts no Padomju Savienības karoga, pa vidu ielaižot baltu strīpu, kas ņemta no palaga. Karogs bija darināts, lai to ņemtu līdzi uz pirmo Tautas frontes sapulci Asarē 1988. gadā. Nācās iztikt ar to audumu, kas bija pieejams, tāpēc arī tāds risinājums.
Valdis atzīst: kopš sācis vākt senlietas, garlaicīgi nav nekad. Satiekoties ar interesantiem cilvēkiem, uzzinot interesantus faktus un notikumus par dzimto pusi, paplašinot savu un citu redzesloku. Ir tāda pilnvērtīgas dzīves izjūta, nevajag nekādus mākslīgus stimulus.