Viens no pirmajiem Krišjāņa Kariņa valdības darbiem bija zibenīgi sadalīt pašvaldībām visu šā gada budžetā noteikto aizdevumu limitu, kas izrādījās jūtami mazāks par pašvaldību aizņemšanās pieprasījumu summu.
Valdība vakar pieņēma zināšanai, ka pašvaldības prasījušas un nav dabūjušas 71,6 miljonus eiro aizņēmumus šā gada kapitālieguldījumiem. Šī summa dalās apmēram uz pusēm starp Eiropas Savienības palīdzības fondu finansētajiem projektiem un citiem projektiem, kādus pašvaldības uzskatījušas par pietiekami svarīgiem realizēšanai tikai par savu naudu. Bez finansējuma palikuši nepilni divi simti pašvaldību pieteikto projektu. Tie sakārtoti divās rindās (attiecīgi - ES finansētie projekti un pārējie projekti) un gaida, vai kāda pašvaldība neatdos valstij iepriekš aizlienētu naudu pirms termiņa. Tā tiešām mēdz notikt, jo piecos mēnešos valsts pirms termiņa saņēmusi gandrīz 17 miljonus eiro, bet tas nav pārāk iepriecinoši attiecībā pret 70 miljoniem. Plānotajām pašvaldību aizņēmumu atmaksām šogad jāsasniedz 112,6 miljoni eiro, bet pieejamo aizdevumu daudzumu tie vairs nepalielinās, jo šāda naudas summa jau vienreiz iekļauta šā gada aizdevumu limitā.
Finanšu ministrijas sagatavotā informatīvā ziņojuma apspriešanu vakardienas valdības sēdes atklātajā daļā rezumēja finanšu ministra Jāņa Reira pamācība pašvaldībām, ka «bērnudārzs ir svarīgāks nekā baseins meža vidū ar četrām pirtīm». Ministrs galvoja, ka «arī šādi objekti mēdz būt». Ziņojuma noslēgumā kā «piedāvātais risinājums» piedāvāts «izstrādāt fiskāli atbildīgus priekšlikumus pašvaldību aizņemšanās nosacījumiem un kritērijiem 2020. gadā», kas nekādi neattiecas uz to, ko valdībai un pašvaldībām darīt ar jau sāktajiem projektiem 2019. gadā. Te jāpaskaidro, ka projektu nevar uzskatīt par sāktu tikai tad, kad - tas būtu acīm redzamākais gadījums - kaut kur tiek izrakta būvbedre vai uzceltas sastatnes. Vismaz ES projekti sākas jau 5-6 gadus iepriekš, izejot daudzus apļus projektu saskaņošanai, pēc tam saskaņoto projektu pārvēršanai tehniskajos projektos, pēc tam darbu izsolei un tiesvedībām par izsoļu rezultātiem. Diez vai visu šajās procedūrās ieguldīto naudu un laiku var viegli norakstīt vai uzskatīt par ieguvumu, ka pašvaldība atbrīvojusies no nepieciešamības turpināt ne pārāk vajadzīgu projektu.
Sabiedrības uzmanību kredītu neesamībai no pašvaldību puses pievērst vakar centās Reģionālo attīstības centru apvienība (RACA), kuru pārstāvēja Vents Armands Krauklis no Valkas, Arnolds Jātnieks no Bauskas un Māris Zusts no Saldus. «Cenšamies sabiedrību neapgrūtināt ar problēmām, kas attiecas tikai uz pašvaldību iestādēm, bet pašvaldībām liegtā iespēja aizņemties naudu jau sāktu projektu izpildei skar Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas intereses,» apgalvoja V. A. Krauklis. Kā visuzskatāmāko piemēru tādam apgalvojumam M. Zusts nosauca konkrētu ielu, kuras vecās konstrukcijas daļēji izjauktas, bet ielas atjaunošanai naudas vairs nav. Varbūt tur nāksies modificēt Latvijā bieži sastopamos plakātus ar norādi uz objekta uzcelšanu vai salabošanu par ES naudu ar norādi uz objekta nesalabošanu tāpēc, ka nebija valsts aizdevuma, lai varētu apgūt ES naudu. Vēl skarbākos gadījumos pašvaldībām var nākties jau izdarītos ieguldījumus ne tikai iekonservēt nezināmai nākotnei, bet arī atdot naudā, jo nepabeigti vai kā savādāk izjukuši projekti zaudē tiesības uz to ES naudas daļu, kas projektos iepriekš ieguldīta.
Pašvaldību vadītāji atzina investīciju projektu apguves bremzēšanu par pamatotu tiktāl, ciktāl tā varētu bremzēt būvniecības izmaksu kāpumu un kvalitātes pasliktināšanos tāpēc, ka celtnieki un projektētāji ir pārslogoti un viņu rindas papildina mazkvalificēti cilvēki. Jautājums, cik ilgi pēc 2020. gada būs vēl iespējams apgūt 2014.-2020. gada plānošanas perioda naudu. Vai Latvijas politiķiem un ierēdņiem ērtāk panākt no ES iestādēm atļauju papildu aizdevumiem ES projektu realizācijai tagad vai atļauju tagad piešķirtās naudas tērēšanai pēc 2020. gada, kad droši vien atkal nebūs skaidrības par ES nākamā plānošanas perioda projektu saturu un izpildes noteikumiem. RACA pārstāvošie pašvaldību vadītāji vienojās, ka skaidrība par nākotni viņiem svarīgāka nekā nauda.
