Baltijā vienīgais pasažieru pārvadājumiem izmantotais šaursliežu dzelzceļš savieno Gulbeni un Alūksni, un tam kopš 2014. gada ir noteikts vēsturiskā mantojuma statuss. Bānītis, kā tas tiek dēvēts, joprojām ik dienu ved gan vietējos ļaudis, gan tūristus 33 kilometrus garajā ceļā. Par tā vēsturi, kā arī to, kā Latvijā un Eiropā attīstījās dzelzceļa satiksme, stāsta bijušajā Alūksnes stacijas bagāžas noliktavā ierīkotā mūsdienīgā multimediālā ekspozīcija.
Ēka, kas vēra durvis pērnā gada vasarā, piedzīvojusi lielas pārvērtības gan ārēji, gan iekšpusē. «Alūksnes bānīša stacijas celtne tapusi Eiropas Savienības atbalstītā projekta Gaismas ceļš cauri gadsimtiem ietvaros. Savukārt ekspozīcija, ko veidojis dizaina birojs H2E, iekārtota par Alūksnes pašvaldības līdzekļiem,» skaidro Alūksnes Tūrisma centra vadītāja Iveta Veļķere. Viņa uzsver, ka ēkas rekonstrukciju augsti novērtējuši arī profesionāļi. Tā izvirzīta Latvijas Arhitektūras balvai kā Gada labākā būve Latvijā. Saņemta arī otrā vieta būvnieku rīkotajā konkursā. Pārtapšana bijusi iespaidīga, jo pirms rekonstrukcijas šķūnis bijis vien vecs un greizs grausts, teju uz sabrukšanas robežas, tāpēc apsvērts to nojaukt. «Savas dzīves laikā noliktava piedzīvoja trīskārtēju palielināšanu, taču kopumā tajā netika daudz investēts, jo bija tikai palīgēka,» teic I. Veļķere. Dzelzceļš alūksniešiem ir nozīmīga vērtība, jo palīdzēja pārtapt no miesta par pilsētu, tad nolemts, kā šī celtne jāsaglabā, pārveidojot par mūsdienīgu muzeju. Tagad tā izskatās gandrīz kā savos pirmsākumos, lai gan pievienotas mūsdienu komunikācijas, sienas siltinātas, apvelkot tām dubultu kārtu. Taču viss izdarīts tā, lai netraucē vēsturisko veidolu. «Katrā ziņā šīs pārvērtības iedveš stacijas kvartālam jaunu elpu,» norāda Alūksnes Tūrisma centra vadītāja, piebilstot, ka tas pamudinājis sakārtot arī šīs vietas infrastruktūru.
Savukārt noliktavas iekšpuse ir pārtapusi par modernu muzeju - vilciena vagonu, kurā var uzzināt daudz ko par bānīti un par dzelzceļa vēsturi. Par laiku un cilvēkiem. Par pārmaiņām vairāk nekā 115 gadu garumā. «Savulaik dzelzceļa maršruts bija daudz garāks - gandrīz 210 kilometru, savienojot Pļaviņas un Valku. Ar laiku maršruts saruka, kamēr palika tikai posms Alūksne-Gulbene. Līdz 1992. gadam vilciens pārvadāja ne tikai cilvēkus, bet arī preces, kas tika uzglabātas bagāžas šķūnī,» stāsta ekspozīcijas «saimniece» Dace Bumbiere-Augule. Tie, kuri nav braukuši ar bānīti, varot to izdarīt virtuāli. Taču arī tiem, kas tajā ceļojuši, būšot savi atklājumi. Iespējas gan skatīt tās ainavas, kas liek justies kā īstā braucienā, gan iepazīt tuvāk katru no desmit stacijām. (Savulaik to bijis krietni mazāk, tikai ar laiku to skaits sasniedzis pašreizējo.) Ik pieturā var noklausīties stāstu - par dzīvi, dzelzceļu un cilvēkiem. Turklāt muzejs piedāvā vēl kādu ekskluzīvu iespēju: sajust, kā pasauli redz vilciena mašīnists, un izbraukt ar dīzeļlokomotīvi - atliek tikai uzlikt virtuālās brilles un ļauties piedzīvojumam. Starp citu, vasarā īpašās reizēs var izbraukt ar Ferdinandu - tā sauc restaurēto tvaika lokomotīvi, kurai tad tiek piekabināti vairāki vagoni, jo ikdienā pa sliedēm skrien dīzeļlokomotīve ar vienu vagonu.
Vēl vairāk informācijas sniedz «bagāžas kastes», kurās glabājas dažādi ar dzelzceļu saistīti priekšmeti. Savukārt zem stikla grīdas ir aplūkojamas dzelzceļa sliedes, kas ir visdažādākā platuma. Izrādās, ka Alūksnes-Gulbenes bānītis kursē pa 750 milimetru sliedēm, un vēl šaurākas tās ir vien Ventspils mazbānītim (600 mm), kā arī kūdras purvos izmantotajam dzelzceļam. «Te redzams arī Rail Baltica standarts, un mēs smejamies, ka pirmais posms Alūksnē ir jau gatavs,» teic Dace Bumbiere-Augule. Viņa mudina arī noskatīties filmu, kas stāsta, kā dzelzceļš ir attīstījies Eiropā un Latvijā, kā ir mainījušies līniju garumi. Muzejs piedāvā arī izpildīt dažādus interaktīvus uzdevumus, kā arī atbildēt uz jautājumiem par Gulbenes-Alūksnes dzelzceļa līniju, noskaidrojot, kuram stacijas darbinieka amatam atbilst zināšanas.
