Alūksnes muižas parks, kas tapis 18. gadsimtā, ir unikāls ar to, ka tajā labi saglabājušās mazās arhitektūras formas. Laikmetu griežos gan daļa gājusi bojā, vēl dažus laikazobs pamatīgi apskādējis. Pēdējos gados šis valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kopš tā ir viena no pašvaldības galvenajām prioritātēm, atdzimst. Objekti cits pēc cita tiek atjaunoti. Pērnais gads bijis īpaši ražīgs, jo otro elpu ieguvuši pieci objekti.
«Palēnām 32 hektāru lielais parks no visai nekoptas koku audzes pārvēršas par ainavisku teritoriju. Viegli tas nav, jo kultūras mantojuma sakārtošana ir darbietilpīgs un finansiāli dārgs pasākums. Objekti jāatjauno autentiskā izskatā - kvalitatīvi un ievērojot visus noteikumus, bet pašvaldības līdzekļi ir ierobežoti, tāpēc nākas visu darīt soli pa solim, izmantojot dažādus projektus kaut par nelielām summām,» teic Alūksnes novada Tūrisma centra vadītāja Iveta Veļķere un Alūksnes novada domes projektu vadītāja Sanita Adlere, kas Neatkarīgo iepazīstināja ar parka jaunumiem. Protams, pirms projekts top, nākas pamatīgi padarboties ar vēsturiskiem materiāliem, lai maksimāli precīzi viss tiktu restaurēts. Fakti un pētījumi ir tie, uz kuriem noteikti jābalstās šādās vietās. Jo tā ir liela atbildība, un pieļautās kļūdas labot šādā gadījumā būs ļoti grūti, atzīst Sanita Adlere.
Lai uzskaitītu apmeklētāju skaitu, parks aprīkots ar ierīcēm, kas automātiski to fiksē. Tas palīdz pierādīt, ka atjaunošana un teritorijas sakārtošana piesaista vairāk cilvēku. Tā tiešām arī ir, un arhitekts un projektētājs Laimonis Šmits pērn mauzoleja atklāšanas pasākumā atzinis, ka pirms 25 gadiem, kad te viesojies, nebūtu varējis noticēt, ka te viss tā tiks sakopts, arī mazās arhitektūras formas.
Mauzolejs un Čukstu laterna
Viens no pērn atklātajiem objektiem ir baronu Fītinghofu - Šēlu dzimtas mauzolejs. Tā rekonstrukcija notikusi ar Kultūras ministrijas Eiropas Savienības fondu programmas Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī ar to saistītos pakalpojumus projekta Gaismas ceļš cauri gadsimtiem atbalstu. Projekts, kurā akcents likts uz interaktivitāti, kopumā izmaksāja 1,5 miljonus eiro, un mauzolejs tajā bija viens no objektiem. Kopā ar šīs celtnes renovāciju tapusi arī Čukstu laterna, kas trīs valodās - latviešu, angļu un krievu - čukstus aicina doties tālāk un izzināt, ko varētu pastāstīt baronu dzimtas kapenes. Vakarā tā kopā ar savām māsām rāda ceļu uz šo Fītinghofu atdusas vietu. Patlaban vēl viss parks nav tumšajās stundās baudāms, bet ir jau izstrādāts projekts galveno celiņu izgaismošanai (pretējā ezera puse, kur ir Tempļa kalns un Pilssala, ir izgaismota).
Mauzoleju, kur apglabāti tuvākie Fītinghofu dzimtas radinieki (attālākie - blakus tam, taču pieminekļi nav saglabājušies), savulaik apslēptās mantas meklētāji krietni izpostījuši - izlauzuši grīdu un sienas. Pirmās tika atjaunotas kāpnes un pamati, bet pēc tam pati celtne - no ārpuses un iekšpuses. Pašas kapenes aizmūrētas, lai kādam nerastos vēlme tajās ielūkoties. Tās plānots izpētīt vēlāk - sadarbībā ar arheologiem. Par dzimtu, kura pirmo reizi rakstos pieminēta jau 13. gadsimtā, var noklausīties trīs minūšu ierakstu vairākās valodās (arī igauņu valodā, jo pilsēta ir tuvu Igaunijai).
Obelisks Otto fon Fītinghofam
Atdzimis arī deviņus metrus augsts granīta obelisks, kas atrodas parka ziemeļu daļā - pašā Alūksnes ezera krastā. Tas uzcelts 1799. gadā kā piemiņa Otto fon Fītinghofam no dēla Burharda. Uz tā postamenta ir plāksne - «Labākajam tēvam, cilvēku draugam no pateicīgā dēla». Uz pieminekļa redzams Otto fon Fītinghofa portretmedaljons, ko izgatavojis mākslinieks Jānis Strupulis. Viņš ilgi meklējis liecības, kā tad izskatījies barons profilā. Lai pārliecinātos, ka viss tiešām ir, kā nākas, vedis atrādīt Imantam Lancmanim, kurš to atzinis par labu esam. Pieminekļa smailē ir apzeltīta lode, kurā ievietots vēlējums nākotnes restaurētājiem. Atjaunoti arī granīta soli, kas veidoti vienotā kompozīcijā. Nozāģējuši arī divas lielas liepas, jo restaurators pastāvējis uz to, ka tad nav jēgas te uzsliet stēlu, jo tā drīz vien ziedu laikā būs lipīga un sabojās objektu. Izveidota jauna taciņa, lai organizētu cilvēku plūsmu. Kāpēc tā? Savulaik uzeja bijusi no obeliska priekšpuses, bet tad to mina ļoti ierobežots ļaužu skaits. Tagad uzkalniņš ātri vien tiktu nostaigāts, ietekmējot pieminekļa pamatus. No obeliska pakājes paveras skaists skats uz ezeru un Cepurītes salu. «Krasts arī aizvien vairāk tiek izkopts, un ir ierīkotas vietas, no kurām jauki var doties laiviņā vai ar plostu uz pretējo pusi, kur ir izveidotas arī labiekārtotas makšķerēšanas vietas ar nojumēm cūkauša formā,» norāda Iveta Veļķere. Videonovērošana šobrīd gan te nav ierīkota, jo parkā nav elektrības. Taču šķiet, ka to kāds sargā, jo lielu postījumu nav bijis, arī grafiti mākslinieki liek mierā atjaunotos objektus. Pat meistars, kurš te strādājis un bija atstājis vakarā instrumentus, turpat tos arī no rīta atrada.
Pomonas templis un strūklakas
Vēl 20. gadsimta 30. gadu vidū parku greznojis klasicisma stilā celtais Pomonas templis, reizēm dēvēts par Ganiņu paviljonu - vieta, kur paglābties no lietus. Nosaukums cēlies no tā, ka iekšpusē uz postamenta stāvējusi Pomona - dārzkopības dieviete. Templi rotājis uzraksts franču valodā, kas, tulkots latviski, skan tā: «Kas mīl laukus (dabu), tas mīl tikumu.» Šobrīd gan vēl statuja nav izgatavota, bet noteikti arī tā reiz būs!
Kopš pērnā gada darbojas gan Apaļā, gan Ovālā jeb Katrīnas strūklaka, kurām ūdens tiek ņemts no blakus speciāli ierīkotām tvertnēm, bet savulaik piegādāts no Kalna ezera. Sākotnēji vienai no tām apkārt bija izlikti četri bloki, it kā domātas četras debess puses. Īpaša estētiska pienesuma tam nebija, jo, iespējams, tā nebija pabeigta, tāpēc nolēmuši tos noņemt. Starp Pomonas templi un Apaļo strūklaku atradusies arī granīta kolonna ar Apollona krūšutēlu, ko barons noskatījis Belvederas pilī Vīnē. Ir arī palicis postaments, uz kura stāvēja vīnogu vācējas Vindzorietes tēls ar amoriem. Šīs parka rotas vēl gaida savu kārtu.
Putnu paviljons un ieceres
Savu atdzimšanu piedzīvojis arī Putnu paviljons, ko savulaik viens no Fītinghofiem uzbūvējis pēc savas sievas vēlēšanās. Tajā mitinājās simts dažādu putnu, un, atverot pils logu vasaras rītos, baronese varēja klausīties to treļļos (ziemas laikā tie tika pārvietoti uz oranžēriju). Patlaban gan paviljonam ir atrasta cita vieta, jo vēsturiskajā savulaik ierīkoti Brāļu kapi. Tā kā pārvietot tos nebija iespējams, tad kopā ar ekspertiem un vēsturniekiem tika izlemts paviljonu novietot laucītē. Atklājot šo objektu pērn augustā, cirka māksliniece Aija Balode uzstājusies ar pieradinātajiem baložiem. Viens no variantiem, kā atdzīvināt šo objektu - ierakstīt putnu dziesmas un tās atskaņot.
Padomā ir arī Eola tempļa atjaunošana, un projekts tam jau ir izstrādāts - jāatrod finansējums. Tāpēc tas vēl gaida, kad granīta postamentu greznos Eola jeb Vēja dieva statuja. Agrāk kupolu rotājis zelta aplis, kas nosacīti attēlojis saules seju (tagad atjaunots), tāpēc dažkārt šī celtne dēvēta arī par Saules templi. Tam bijusi dekoratīva un arī izklaidējoša funkcija - tā iekšpusē pie kupola konstrukcijas centra bijušas iekārtas četras arfas, kas skanējušas. Vēlāk arfas noņemtas, jo vētras laikā troksnis bijis tik liels, ka traucējis pils iemītnieku naktsmieru.
Projekts ir izstrādāts arī Ķīniešu paviljonam, kas būs pretī pilij. Tam būtu vajadzīgi 120 000 eiro, jo jārok arī grāvis uz jāsavieno ar tiltu. Rotāta šī celtne tiks ar skārda gulbjiem, zvārgulīšiem, kas skan, drakoniem.
Padomāts ne tikai par objektiem, bet arī par informatīvajiem stendiem. Tos rotā dekoratīvs motīvs, kāds savulaik bijis uz lielajiem ieejas vārtiem. Plānots beidzot nojaukt arī tā sauktās Lujāna drupas, kas jau gadiem bojā parka skatu. Neko tajā vietā vairs necels, lai gan projekti bijuši dažnedažādi. Tas nozīmē, ka varēs paplašināt parku tā vēsturiskajā apjomā. Tos mūsdienīgos objektus, ko savulaik izvietoja parkā, pārvietos uz citu vietu, jo te tie vairs neiederas.
