Senas ēkas valdzina ne tikai ar to arhitektoniskajām vērtībām, bet arī ar kultūrslāni: cilvēkiem, kas tajās mituši, notikumiem, kas savērpušies laikmeta griežos. Mainoties īpašniekiem, diemžēl daudz kas no to vēstures aiziet nebūtībā, un to visu savākt kopā pa drusciņai vien prasa pamatīgu darbu. Nereti tas arī liek atmest ar roku pagātnei. Bet ir ļaudis ar pētnieka garu, kas neatkāpjas un pa gabalam saliek kopā sen zudušo mozaīku. Tāda ir arī Krapes ūdensdzirnavu saimniece Vineta Grīnberga, kura mēģina atšķetināt šīs vietas pagātnes noslēpumus.
Uz Lobes upes esošās Krapes dzirnavas nonāca rīdzinieka Jāņa Baltača īpašumā 1991. gadā. Pareizāk sakot - drupas. Palēnām vien viņš atjaunoja seno ēku, un 2000. gadā tajā sāka dzīvot pastāvīgi. Pirms pieciem gadiem šeit ienāca dzīvesbiedre Vineta Grīnberga, kuras dzimtā puse ir Bauska. Dzīvot un nezināt, kas noticis vietā, ko sauc par mājām, ir kā būt bez saknēm un piesaistes, tāpēc sākusi meklēt pavedienu, kas aizvestu pie šā nama pagātnes.
Kas meklē, tas atrod
Vineta gan uzsver, ka vēl jau daudzi pagātnes mozaīkas gabaliņi nav atrasti, taču aprises sāk veidoties. Sākumā aptaujājusi vietējos un citus zinošus ļaudis, labs pēddzinis izrādījies internets. Šogad ņēmusi palīgā arī Valsts arhīvu. Un pierādījies teiciens - kas meklē, tas atrod. Dažkārt pat no negaidītas puses. Tā iepazinusies ar sievieti, kurai draugs ir Vācijā un, izrādās, strādā arhīvā, tātad var palīdzēt sameklēt ko noderīgu no tās puses. Vai arī - aizbraucot uz blakus pagasta pasākumu un satiekot vēsturnieku Elmāru Pelkauu, kurš ilgus gadus nostrādājis arhīvā. Viņš ieteicis, kur un ko meklēt. Palēnām nākusi klāt informācija arī par pašu Krapes muižu un pagastu, vecajiem ceļiem un tiltiem. Jo viss jau ir saistīts, un atrauti kaut ko pētīt nav iespējams - pavelc tikai vienu diega galu, un tas, izrādās, ir vesels kamols. Tā nākusi uz pēdām Krapes muižas projektam, kas, par laimi, ir saglabājies. To savulaik slavenajam arhitektam V. Bokslafam pasūtīja barons Fītinghofs-Šēls. Jaunais kungu nams tika uzcelts 1910. gadā, tomēr tā mūžs nebija ilgs, jo to sagrāva Pirmā pasaules kara laikā. Tāpēc liecību saglabājies maz. Pat drupas drīz vien pazudušas, jo tās tika izmantotas vietējā ceļa būvniecībā. No senās godības saglabājies tikai parks un dažas ēkas. Muižas dārznieka nams, ko ir mantojis viens no tur dzīvojušās dzimtas pārstāvjiem, palēnām tiek atjaunots. Saglabājies arī vecais alus brūzis. Nesen saņēmusi materiālu no Vācijas, kur ir pierādījumi tam, ka te ražots bairītis, proti, atsūtīta emblēma Krapes alus. Tāpat otro elpu ieguvis pārvaldnieka nams, kur iemitinājusies biedrība Skaņumāja un tradicionālo mūzikas instrumentu muzejs. Un, protams, pateicoties viņas dzīvesbiedram Jānim - atdzimst arī dzirnavas. Re, te tās redzamas 1964. gadā tapušā kāda vietējā skolnieka zīmējumā, ko Vinetai iedāvinājusi bijusī Krapes skolas skolotāja, kura dzirnavās īrējusi istabiņu. Viņa te vienvasar iebraukusi ar mazbērniem, lai parādītu, kur savulaik dzīvojusi un strādājusi.
Melderu dzimta un tās mantinieki
Lai kā meklējusi, līdz šim nav izdevies noskaidrot dzirnavu celšanas gadu. Pētot pēdējā dzirnavnieka dzimtas vēsturi, uzzinājusi vien, ka jau 1847. gadā te piedzimuši bērni (tas fiksēts baznīcas grāmatā). Senas saknes te bijušas baltvāciešiem - melderu Hardeļu dzimtai. Izrādās, tas bijis ļoti cienījams un augstu vērtēts amats, jo, bērniem nākot pasaulē, kūmās nācis pats barons. Arī meldera atvases mantojušas amatu un strādājušas dažādās Latvijas dzirnavās, bet tie, kas izvēlējās nodarboties ar ko citu, arī bija darbīgi ļaudis - tirgotāji un uzņēmēji. Ir ziņas, ka viens no šeit dzimušajiem dēliem ir cēlis Lēdmanē Aviekstes dzirnavas. Savukārt viņa atvase tajā pašā pagastā 1904. gadā būvējis Lobes dzirnavas. Vineta rāda senas fotogrāfijas, un vienā no tām redzamas dzirnavu dienestmeitas ar visiem vārdiem bildes otrā pusē, divās citās - Hardeļu meitas, viena no viņām mirusi jau bērnībā, bet par otru zināms, ka 1939. gadā izbraukusi no Latvijas kopā ar citiem baltvāciešiem uz Vāciju. Vineta cerot viņas un viņas pēcteču pēdas atrast arhīvos. Patiesībā šīs dzimtas zari aizgājuši pa visu Latviju, bet šobrīd atrast kādu ar šādu uzvārdu nav izdevies, tikai uz kapu pieminekļiem. Iespējams, ka kādi no meitu bērniem te mīt, bet tos atrast ir grūtāk, jo sievietes precoties parasti mainīja uzvārdu.
Pēdējais dzirnavnieks
Interesanti, ka Pirmā pasaules kara gados te radies pārrāvums - un dzirnavnieka vieta palika tukša. Kas noticis ar Hardeļiem, nav informācijas. Zināms, ka pēdējais melderis bijis Roberts Kārkliņš, kurš te ienācis no Madlienas puses - Vineta atradusi un apmeklējusi viņa dzimtās mājas, no kurām palikušas tikai drupas. Roberts izmācījies Nītaurē par melderi, tur arī nolūkojis sievu. Starp citu, lai nav jāiet karā, uztaisījis dokumentos sevi jaunāku. Tikai kapakmenī iekalts īstais dzimšanas gads. Krapē nonācis, jo atsaucies uz muižas sludināto vakanci. Līgumā bijis paredzēts, ka viņam muižai jāmaksā naudā un graudā, arī zivis jāpiegādā noteiktos daudzumos, tostarp Lobes upē dzīvojušie nēģi. Jaunais melderis bijis ļoti radošs un pirmais Krapē ievilcis elektrību, ierīkojis arī gateri. Šim vīram jāpateicas, ka dzirnavas un tilts netika uzspridzinātas Otrā pasaules kara laikā, kad vācu armija atkāpās. Lūk, sadzirdījis karavīrus un pierunājis to nedarīt. Starp citu, pēc Pirmā pasaules kara dzirnavas tika iedalītas diviem Brīvības cīņu dalībniekiem, un Kārkliņi atpirka tās, aizņemoties valsts bankā ievērojamu summu. Vinetai esot dokumenti, kas liecina par maksājumiem. Tā kā Robertam bērnu nebija, viņš novēlēja īpašumu radu puisim, kas te braucis pa vasarām palīgā. Taču viņš jau bija iekārtojies uz dzīvi citur, tāpēc atdevis ēku pagastam, saņemot pretī sertifikātus. Kad Roberts nomira 1974. gadā, sieva aizgājusi no šīs vietas. Pēc gandrīz desmit gadiem saņēmusi ziņu, ka dzirnavas ir nodegušas un no sirdēstiem pēc trim mēnešiem mirusi. Nelaime, iespējams, notikusi ugunsdrošības pārkāpumu dēļ, jo dzirnavās tolaik bija ierīkots palīgcehs.
Jaunais īpašnieks
Kā šeit nokļuvis Jānis Baltačs? Strādājot ceļu daļā, reiz pēkšņi acīs iekritusi šī ēka. Vietas maģija bija spēcīgāka par to, ko redzējis - trīs sienas, iekšpusē zaļojošus kokus. Vineta rāda vietu sienā, kur senie akmeņi saglabāti kā dekoratīvs elements. Vēl izdzīvojusi turbīna, kas atjaunota un pilnā sparā darbojas. Tāpat saglabājies dzirnavu rats, kas ārpusē nolikts kā zīme. Vairāk arī nekas no senās godības nav atlicis. Tā kā padomju laikā, labojot ceļu, tika aizbērts pievedkanāls turbīntelpai, viens no pirmajiem uzdevumiem bija attīrīt to, lai varētu atjaunot dzirnavu darbību. Kad upē ir ūdens, tas ražo elektrību apsildāmajām grīdām, skaidro Vineta. Viņas dzīvesdraugs ir radošs nemiera gars. Piemēram, baseinā audzē gan Āfrikas samus, gan uz upes ierīkojis īpaša uzpariktes, lai attīrītu upi no zivju radītājiem atkritumiem, paceltu ūdenslīmeni un bagātinātu to ar skābekli. Kādi plāni vēl ir? Daudz darba priekšā, jo gatavs dzīvošanai ir viens mājas gals. Esot doma otrā galā atvērt pankūkzāli, kur mielot tos, kas te brauc ekskursijās un uz nodarbībām. Varbūt arī kādreiz varētu tapt nopietnāka ēstuve. Vineta lej sojas sveces un taisa ziepes, un māca to darīt arī citiem. Klāt tiek likti pašas vākti un kaltēti savvaļas augi. No tiem top arī tējas un eliksīri. Vaļasprieks pārtapis par ko nopietnāku, bet sākums tam ir vecvecāku atstātais garīgais mantojums. Taču gatavas zinības ir viens, bet pašas pieredzē gūtais - ir papildu vērtība. Nu varot gandrīz pati savu grāmatu ar gadiem krātām atziņām uzrakstīt.
