Pedagogu novecošana ir viena no problēmām, ar ko saskaras izglītības sistēma. Kā rāda statistika, skolotāju vecumā līdz 30 gadiem kopumā ir vien 8%. Tāpēc jaunu skolotāju ienākšana skolās, it īpaši novados, ir teju vai notikums. Zantes pamatskolā patlaban strādā pat četri jaunie pedagogi, kuriem, izrādās, patīk tieši lauku skola.
Zantes pamatskolas direktore Kristīne Elksnīte šādu jauno pieplūdumu neuzskata par nejaušību. Skola ļoti piestrādājot, cenšoties arī uzrunāt savus absolventus, kuri izlēmuši kļūt par pedagogiem. Vienubrīd te bijuši pat pieci jaunie - četri skolā un viens - pirmsskolā, tomēr viens no viņiem pēc pusgada ģimenes apstākļu dēļ izlēmis skolai teikt ardievas, lai gan visādi citādi te iejuties un arī ar bērniem kontakts bijis labs.
Sapnis jau no pirmās klases
Kā viens no burkāniem, kas nav mazsvarīgs jaunajiem, ir Kandavas novada pašvaldības piešķirtā studiju maksas kompensācija tiem, kas strādā skolā - tā tiek segta 30% apmērā. To izmanto arī jaunais angļu valodas skolotājs Ēriks Ieviņš, kurš studē pedagoģiju neklātienē Latvijas Universitātes Tukuma filiālē. Viņš atzīst: kompensācija ir ļoti būtisks atspaids, kā arī skolas pretimnākšana, atļaujot reizi nedēļā nebūt darbā, bet braukt mācīties. Vēl viens pluss esot tāds, ka viņam Zantē ir miteklis - mammas dzīvoklis pagasta centrā (viņa pati pārcēlusies dzīvot uz pilsētu). Ja nāktos pašam uzreiz iekārtot to, tas finansiāli nebūtu iespējams. Vaicāts, kāpēc izlēmis kļūt par skolotāju, atbild, ka patiesībā tas nav nekāds brīnums. Jau no 1. klases vēlējies būt klases priekšā. Kad skolas direktore piedāvājusi nākt strādāt uz Zanti un paralēli arī studēt, gari nedomājot, piekritis. Patlaban neesot domas ko mainīt, lai gan nenoliedzot, ka daždien vakarā, pārnākot mājās, no noguruma ir «nolaidušies spārni». Taču kopumā darbs patīk, un tad jau visi šķēršļi ir pārvarami. Patiesībā visgrūtākais esot tas, ka klasē ir dažāda līmeņa skolēni un «jāsadala sevi ne tikai divās, bet pat piecās dažādās pozīcijās». Un vēl jāpanāk, lai visiem būtu interesanti un patiktu viņa mācītais.
Aizvieto kolēģi
Matemātikas skolotāja Jolanta Ostrovska apbrīno kolēģi, kurš spēj gan mācīties augstskolā, gan strādāt, jo tā tiešām ir pamatīga slodze. Viņa skolā ienākusi pēc studijām - nu jau te nostrādājusi gadu. Iepriekš klasē bijusi vien prakses laikā, taču tas nepavisam nav salīdzināms ar to, kad esi skolotājs uz pilnu slodzi. Atbildība pilnīgi cita! Kā nokļuvusi Zantē? Kad intensīvi meklējusi darbu, kādudien pienācis e- pasts ar ziņu, ka te steidzami meklē aizvietotāju matemātikas skolotājai, kurai tūlīt, tūlīt jādodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Domājusi - kāpēc ne, aizbraukšu ar! Kad pirmo reizi pārkāpusi skolas slieksnim, bažījusies, ka nu pratinās un taujās, ko prot un ko ne. Jo pedagoģiskā pieredze jau līdz tam nebija nekāda lielā. Taču direktore bijusi tik priecīga, ka kāds ir atsaucies uz viņas aicinājumu, ka teju vai tajā pašā dienā bijusi gatava laist viņu klasē. Brīvprātīgā piespiedu kārtā nācies uzņemties arī fizikas mācīšanu, ar kuru līdz tam esot bijusi darīšana vien skolas gados. Lai to varētu pilntiesīgi darīt, pabeigusi kursus. Arī viņai lielākais izaicinājums esot sagatavot stundas tā, lai tās atšķirtos un viņa spētu atbildēt uz bērnu jautājumu - kāpēc tas būtu vajadzīgs? Fizikā to esot vieglāk izdarīt, bet matemātikā ir tēmas, kad uz to atbildēt grūtāk. Klase audzināšanā ir? Jā, gan - astotie. Lai arī zeperu vecums, viņai tas patīk, un ik pa laikam sanākot visi kopā, lai parunātu «par dzīvi». Šajā pusgadā uzņēmusies mācīt fiziku vēl otrā skolā, tāpēc nekam citam laika vairs neiznāk. Jo arī ikdienas ceļš turp un atpakaļ uz Tukumu, kur viņa dzīvo, ir jāierēķina. Un kur tad vēl ziemas laikā, kad lauku ceļi, pašai stūrējot, kļūst par diezgan nopietnu pārbaudījumu. Šodien pat - braukusi uz skolu nevis ierasto pusstundu, bet gan 45 minūtes, jo ceļš bija aizputināts. Par to, ko darīs, kad darbā atgriezīsies kolēģe, patlaban galvu nelauza. Bez darba jau nepalikšot, par ko liecina arī vakanču saraksts pirms katra jaunā mācību gada.
Laukos patīk
Visilgāk šajā skolā nostrādājusi Alise Ņukša - būs jau trešais gads. Pirmā pedagoģiskā pieredze gūta kā latviešu valodas skolotājai Rīgas mazākumtautību skolā, kurā nostrādājusi divus gadus. Nu var salīdzināt to, kā ir strādāt pilsētas un lauku skolā, un lielāki plusi, viņasprāt, ir laukiem. Lai gan Rīgā bijusi it kā prestiža skola, latviešu valodu tur mācīt nav bijis viegli. Tieši bērnu un arī vecāku attieksmes dēļ, jo ik pa laikam nācies izjust politiskus «uzbraucienus», kas it īpaši saasinājušies novembrī - Patriotu nedēļas laikā. Savs pluss tam bijis, jo ļāvis uzaudzēt pabiezu ādu. Tomēr ilgāk palikt Rīgā nav gribējies, tāpēc atgriezusies savā dzimtajā Saldū. Un tad augustā zvanījusi šīs skolas direktore, ar kuru viņa jau iepriekš bija pazīstama, un piedāvājusi strādāt Zantē. Tagad var teikt, ka tas bija labākais viņas lēmums, jo te tiešām jūtoties labi - arī kolēģi esot ļoti pretimnākoši un jauki. Alise piebilst, ka arī ģimenē esot vairāki skolotāji, tā ka pedagoģijas jautājumus iznāk pārspriest arī ārpus skolas. Šogad viņas audzināšanā ir «pirmīši» - jauki un centīgi bērni, kuri ne tikai neiebilst pret mājasdarbiem, bet pat grib, lai tos uzdod. Tāpat kā Jolanta, arī Alise katru dienu sēžas pie savas mašīnas stūres un brauc no Saldus uz šejieni. Viņa pasmaida, ka vienu dienu ieslīdējusi grāvī un «mežinieki» palīdzējuši izvilkt laukā, protams, pavelkot uz zoba «blondīni un viņas bembi». Būtu vēl zinājuši, ka ir skolotāja! Nē, profesija viņu nemulsina, bet jaunie paziņas, it īpaši puiši, gan brīnoties. Jo ir iesakņojušies stereotipi, ka skolotājas ir jau gados, paīgnas un dzīves nogurušas būtnes. Skola viņai joprojām patīk, liels pluss esot brīvlaiki un iespēja vasarā atpūsties. Visam laika pietiek - arī dziedāšanai korī un ansamblī.
