Diriģente Mārīte Jonkus jau 35 gadus vada Bauskas jaukto kori Mežotne. Kolektīvs ir spilgta lappuse amatierkolektīvu vidū, un tā snieguma latiņa vienmēr bijusi augstu. To apliecina tas, ka šogad dziesmu svētku skatē koris bija pusfināla dalībnieku vidū. Un arī Pasaules koru olimpiādē Rīgā iegūtais zelts vienā no nominācijām ir augstas raudzes rādītājs.
Nojauta, ka dzīves ceļš būs saistīts ar mūziku, M. Jonkus radusies jau bērnībā. Iespējams, ka savu artavu deva tas, ka abi vecāki labprāt brīvos brīžos uzdziedāja un piedalījās arī pašdarbībā. Abas meitas tika sūtītas Bauskas mūzikas skolā. Mārīte to gan nav pabeigusi, jo salauzusi roku, taču tas nav traucējis vēlāk iestāties diriģentos Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Tādu izvēli zināmā mērā noteica viņas klavierskolotājas Benitas Hermanes uzmundrinošie vārdi. Lai arī mūzika un diriģēšana patika, īstas pārliecības par to, ka tas būs visam mūžam, neesot bijis.
M. Jonkus vēl tagad labi atceras to laiku, kad tika uzaicināta strādāt par kormeistari korī Mežotne. Toreiz kolektīvs darbojās vietējā kultūras namā, bet nu jau gan vairākus gadus tas ir Bauskas kultūras centra paspārnē, saglabājot vien seno nosaukumu. «Tikko biju beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju (tolaik konservatoriju), tāpēc biju priecīga par šādu piedāvājumu. Kāds šķita koris? Tāds īsts vidusmēra lauku koris, kur pamatā bija gados vecāki dziedātāji. Es starp visiem jaunākā. Tagad tieši otrādi - teju visvecākā,» pasmaida diriģente, piebilstot, ka laiks ir izdarījis arī citas korekcijas - tad koris bija daudz lielāks, jo laukos cilvēku bija vairāk, netrūka arī vīru balsu. Protams, arī tolaik vairāki koristi brauca no Bauskas, tomēr pamatā tie bija vietējie ļaudis. No tā laika dalībniekiem, kas toreiz bija visjaunākie, daži joprojām palikuši uzticīgi korim, bet no pašas Mežotnes gan brauc tikai viens.
Kad 1990. gadā aizgājis galvenais diriģents Marjans Margēvičs, M. Jonkus pārņēmusi vadības grožus. Tas tomēr esot pavisam kas cits, kad var īstenot savas ieceres un muzikālās izjūtas. Patiesībā viņai patīk strādāt vienai, un reti jau arī bijis kāds palīgs blakus. Šobrīd viņa par savu sauc arī pagasta kori Jelgavas pusē - Vilcē. Tas vispār esot brīnums, ka vienā pagastā cilvēki grib savu kori. Sapulcējušies aptuveni 30 dalībnieku. Tas nebūt nav maz, jo reti kur vairs ir tik lieli kolektīvi, kādi bija agrāk. Arī Mežotnē ir virs 30, un prieks, ka uz Bausku brauc dziedāt arī tie, kas aizgājuši mācīties vai strādāt uz Rīgu. Tāpēc mēģinājumi notiek svētdienās, lai visi var sanākt kopā.
M. Jonkus bijusi diriģente kopumā sešos koros. Pāris gadus vadījusi arī Lattelecom kori - pēc 1998. gada dziesmu svētkiem, kad Mežotne piedzīvojusi triumfa mirkli. Šogad atteikusies no Bauskas Valsts ģimnāzijas kora, ko vadījusi 17 gadus, vēl iepriekš - no Jelgavas Mūzikas vidusskolas kora. Kāpēc? Nē, pārmaiņu meklētāja viņa neesot, parasti turoties pie iesāktā, taču radusies sajūta, ka tajos viņas palīdzība vairs nav vajadzīga. Ir arī strādāts ar pāris ansambļiem, taču tie neesot gluži viņas stihija, kora mūzikas harmonijas un dziļums esot daudz vairāk pie sirds.
Lai kā būtu, lai kādi cilvēki sapulcētos kolektīvā, latiņu vienmēr turot cik vien iespējams augstu. Vispār jau Baltijā amatierkori nav tā vieta, kur tikai atnāk padzert kopā tēju un nedaudz padziedāt. Protams, jārēķinās ar dalībnieku spējām un to, lai nenodarītu cilvēkiem pāri. Jāņem vērā arī tas, ka vienmēr būs kāds, kam diriģenta piegājiens un prasības nebūs pa prātam, tāpēc viņš izvēlēsies citu kori. Bet paliks tie, kam tas patīk. Skaidrs, ka ne visiem koris ir vienlīdz nozīmīgs. Tomēr vairākumam tā ir sirdslieta, pret kuru izturas ar atbildību. Tādi, kuri vēlas dziedāt un redzēt rezultātus, kam ir svarīgi mūzikā ko dziļāku atklāt un to aiznest līdz klausītājiem.
Nenoliedzami, dziesmu svētki ir emocionāli pacilājošs mirklis, un šie, pēdējie, jo īpaši tādi bijuši. Taču svētkiem nevajadzētu pārtapt par sacensībām ar dziesmu kariem, jo tās daudzās skates un atdziedāšanas nomāc. Diriģente pat balsotu par to, ka no tā visa būtu jāatsakās. Iebildes gan esot: ja skates nebūs, tad līmenis ies uz leju. Tam viņa nepiekrīt, jo gan diriģents, gan koris vēlas darīt savu darbu pēc iespējas labāk. Un tad jau rezultāts nekur neizpaliek. Jā, koncerti, festivāli - lai tie būtu! Jo skatei salasīt labu labo kori nav problēma. Diemžēl tā arī dažkārt notiek.
Vēl sirds sāpot par skolu koriem. Tagad ir pilnīga brīvība un anarhija, un, ja skolas vadībai nav ļoti stingras un skaidras nostājas, ka vajag jaukto kori, tad to izveidot un noturēt ir neiespējami. Šķērslis ir arī tas, ka koris ir pie interešu izglītības, bet varbūt vajadzēja atstāt kā stundu mācību sarakstā? Gan 5. līdz 7., gan 8. līdz 9. klašu grupā korim ir jābūt obligāti! Jo tā ir vērtība, kas ietekmē muzikālās gaumes veidošanos. Pretējā gadījumā šo tradīciju noturēt kļūs aizvien grūtāk. Un tad pienāksim pie tā, ka arvien biežāk būs jāsastopas ar tik zema līmeņa pasākumiem kā 19. novembra koncerts pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Labi, ka sabiedrība sašūmējās. Bēdīgi, ka kultūras ministre domā, ka informācija par honorāriem un citiem tēriņiem ir teju jāslepeno. Viņai tomēr griboties zināt, kas pieļāva tādu summu izdošanu tik nekvalitatīvam koncertam. Labāk ar šo naudu būtu atbalstījuši reģionus, stiprinot radošos cilvēkus tajos - viņi ļoti novērtētu šādu dāvanu, ir pārliecināta M. Jonkus.
