"NEATKARĪGĀ" BAUSKĀ: Mūža sapnis – būt par skolotāju

Bauskas Valsts ģimnāzijas un Bauskas sākumskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Cerusa ir dzimusi pedagoģe – jau ar pirmajām sarunas minūtēm šis talants izpaužas pilnā krāšņumā. Asprātība, enerģija, dzīvesprieks, radošas un trakas idejas! Pat grūti pateikt, ka šajā skolā viņa jau 45 gadus māca jauno paaudzi. Skolotājas darbs arī novērtēts valsts līmenī – pirms pāris gadiem izvirzīta Ziedoņa balvai nominācijā Bize.

Skolas bibliotēkā, kur notiek saruna ar V. Cerusu, izkārtoti dažādi rokdarbi, kam autori ir skolotāji. Vai pati arī ko darinājusi? Nē, bet te ir daļa viņas kolekcijas, kurai par pamatu ir magones - atklātnītes, sedziņas, vāzītes, glāzītes un daudz kas cits ar šo puķi virsū. Nu patīkot šā zieda košums! Un tie trakie lauki - tur tak acis pašas deg līdzi. Vai pašai dzimtas saknes tik ugunīgas? Varbūt arī, jo latviete esot tikai «par ceturtdaļu». Jo pārējais ir īsts tautību kokteilis: krievi, vācieši, poļi, lietuvieši! Taču, ja prasa, kas viņa ir - atbilde tikai viena: latviete! Varbūt tāpēc tik ilgus gadus izvēlējusies nēsāt tikai zemes krāsas, tikai pēdējos gados kas panācis vaļā un nu labprāt uzcērtot mugurā ko riktīgi spilgtu.

Bērnība Salgalē gan pagāja gana grūtā un pelēkā laikā, bez kādām ekstrām. Liels bija notikums, ka tad, kad parādījās kolhozā elektrība, Vijas papiņš bijis viens no pirmajiem, kurš iegādājies televizoru. Tad nu pie viņiem pulcējies vienmēr prāvs bariņš skatītāju, kas vēlējās noskatīties pirmo programmu. Kamēr lielie skatījās, mazie pa kājām nedrīkstēja maisīties. Kaut kā taču laiks jāaizpilda. Un viņa, septiņgadīga knīpa, lielajā ķēķī pie galda sadomājusi sarīkot skolu. Lielie zēni pat nedomājuši neklausīt. Jo tā lieta bija nopietna. Sagriezusi burtnīcas uz pusēm, un «skolēniem» bija jāpilda uzdevumi. Tā ka iznāk - tā skološanas būšana jau tad bija iekšā.

Arī pašas skolas gadi neatņēma to patikšanu. Lai gan - kas tad tolaik bija pedagoga rīcībā? Tāfeles, krīts, mācību grāmatas un burtnīcas. Tagad bērniem tas liekas - ak, Dievs, cik garlaicīgi! Un vēl jo vairāk viņiem nav saprotams, kā Vija varējusi sešus kilometrus nedēļas nogalē kātot uz ciema bibliotēku, lai paņemtu grāmatas lasīšanai sev un papiņam. Nav salīdzināms, kādas tagad ir grāmatas, cik plaša un daudzveidīga uzziņu literatūra, nopūšas V. Cerusa. Taču, izrādās, tas mūsdienu skolēniem nešķiet liela vērtība - divvientulība ar grāmatu. Viņai pat īpaši netraucējis tas, ka mājās elektrība lampiņā raustījās, jo kaimiņu fermā notika slaukšana. Kad to visu stāstot, bērni klausoties kā brīnumā - sak, īsti viduslaiki bijuši. Taču vai tā nav liela vērtība, ka viņa, runājot par jumja ķeršanu un citām tradīcijām, var to darīt ar apziņu, ka to pati tiešām ir piedzīvojusi. Mazliet esot žēl, ka ar viņas paaudzes aiziešanu zudīs tas senais rits, tā apjausma par gadskārtu griežiem. Tā paliks kā pasaka, nekas vairāk, jo dzīvo liecinieku vairs nebūs. Labi, ka vēl ir vietas, kur to var aplūkot kā muzeju, kā iestudējumu, piemēram, Bārbeles Ausekļu dzirnavās. Diemžēl ir lietas, kas V. Cerusu satrauc, raugoties uz šīsdienas bērniem. Pirmām kārtām necienīgā attieksme pret ēdienu. Iekožas šokolādes bulciņā un izmet! «Mēs kā dārgumu gaidījām baltmaizi bez jebkā. To atveda tikai vienreiz nedēļā. Kādi svētki bija pirms Jaunā gada, kad skolā tika saklāti balti galdi, uz tā kakao krūzītes un īstas bulciņas ar dažādiem pildījumiem. To smaržu vēl tagad atceros,» teic V. Cerusa.

Grāmatu mīlestība laikam aizveda pie latviešu valodas un literatūras studijām? Nē, skolas gados tuvāka pat bijusi ķīmija. Pat braukusi stāties uz ķīmiķiem, taču, kad ieraudzījusi, ka tur vajag kārtot arī fizikas eksāmenu, no kuras viņa nesapratusi ne ā, ne bē. Bija skaidrs, ka tajā fakultātē iekšā netiks. Tad palūkojusies uz vēstures pusi. Taču tad jāzina visi tie ķeizari un ģenerāļi. Svešvalodas arī tik labi nezinājusi. Kas atliek? Nu ies uz filologiem. Nenožēlojot ne vienu minūti, ka to izvēlējusies, lai gan darbs tas ir neizmērojams - sākot ar visiem burtnīcu kalniem, grāmatām! Visas brīvdienas paiet, labojot skolēnu darbus. Vai šeit, Bauskas skolā, visi darba gada pagājuši? Nē, pirmos piecus gadus pēc augstskolas nostrādājusi vakarskolā. Tur, starp citu, iesaistīta arī lekciju lasīšanā. Par ģimeni bija jāstāsta kolhozniekiem. Tie bijuši viņas pirmie soļi sabiedriskajā darbā. Patiesībā viņa kā skolotāja ne ar ko neatšķiroties no citām, taču Inese Zandere, kad V. Cerusa bija izvirzīta Ziedoņa balvai, pēc sarunas viņu nodēvējusi par tautskolotāju - tas bijis milzīgs pagodinājums. Tas tiešām tā ir - tautas skolotāja, jo savā dzīvē novadījusi simtiem literāru pasākumu. To savā ziņā pamudinājis darīt tas, ka jau 37 gadus novadā vadot latviešu valodas un literatūras metodisko apvienību. Viens no ik gadu obligātajiem pasākumiem bijusi Dzejas diena. Devītos vienmēr vedot uz Billītēm, jo esot pārliecināta, ka katram zemgalietim jāzina, kas ir Edvarts Virza. Šis sarīkojums bijis gan ar dziedošu, gan krāsu noti akcentēts. Ir pat naktī dzeja lasīta Billīšu dārzā, kur sarunāties nedrīkstēja, vien ar lakatiņiem pavēcināties aplausu vietā. Savukārt 11. klasi, kad beidzot romantisko 20.-30. gadu latviešu literatūru, rosinot sadalīties četrās grupās: daba, krāsas, skaņas un mīlestība. Ņemot vērā «pamattēlu», jāveido uzvedums, kurā katram jānorunā viens dzejolis. Viņas lūgums ir atrast arī neparastu vietu un laiku. Kur tikai uzvedums nav noticis - laivā, pagrabos, ar aizsietām acīm... Dīvaini, bet absolventu vakaros daudzi atceras lielākoties tieši šos notikumus, nevis kādas interesantas stundas.

Vaicāta par audzināmo klasi, V. Cerusa norāda, ka parasti izvēloties pamatskolas klases, bet ne vidusskolēnus. Jo viņi esot lieli, viņiem ir savs dzīvesveids... Ja mazais piemāna, tad tas tā piedodami, bet, ja lielais skatās acīs un melo, kauns pateikt, ka viņš ir negodīgs. Tomēr kopumā skolotājai ir prieks par skolēniem, un daža klase it īpaši iekrītot sirdī, jo ir tāda, ka teju pašai jāsteidz līdzi. Atliek tikai mājienu dot, kad jau tas ir izdarīts. Patiesībā varot droši teikt: būt skolotājai ir viņas mūža sapnis, kas ir piepildījies!