Aizkraukles deju reģiona kolektīvu virsvadītāja Una Stakle ir ļoti laba skolotāja – šo viņas talantu ievērojis jau Tautas deju ansambļa Liesma vadītājs Imants Magone. Viņš savā tiešumā pateicis, ka dejotāja viņa esot viduvēja, taču pedagoga krampis gan nenovērtējams. To tagad noteikti var apliecināt arī desmit viņas vadīto kolektīvu.
Aizkrauklē Una Stakle nonākusi 1988. gada vasarā, kad kolhoza kultūras nama vietā vēl bija tikai liela būvbedre, kurai pāri pārmesti dēļi. Pa tiem ejot, darbu vadītājs rādījis, kur kas būs. Par laimi, to visu izdevās īstenot un pat baltais sapņu flīģelis iegādāts. Kādi koncerti te notikuši! Cik laba akustika! Kādi cilvēki te muzicējuši! - ar nostalģiju teic Una. Tagad kultūras namā pamatā saimnieko vien četri Aizkraukles pagasta deju kolektīvi. Otrā ēkas pusē, ko savulaik izmantojuši pašdarbnieki, nu ir izvietojusies ekspozīcija Padomju gadi. Patlaban uz šīs skatuves gatavojoties deju kolektīva Pēdas 15 gadu jubilejai, kas notiks decembrī.
Vecāku piemērs
Taču, pirms nonākts šeit, Una aizvadījusi skaistu bērnību Pļaviņu pusē, kur arī meklējams viņas atspēriena punkts un dejotprieks, jo vecāki ar sirdi un dvēseli nodevušies dejošanai. Mamma, gaidot Unu, līdz teju pēdējam ar lielu punci dancojusi uz skatuves Līvzemi un Es mācēju danci vest. Pat savulaik «uz zagsu» aizgājuši pēc deju koncerta. Patiesībā bērnība pagājusi Pļaviņu kultūras namā, kur tēvs bija direktors. Tas nozīmējis ne tikai jauku izklaidi, bet arī dalību dažādos darbos - gan tirgojot biļetes, gan garderobē strādājot, gan vaskojot parketu. Tas gan arī devis ekskluzīvas tiesības būt kultūras namā tad, kad tur notika balles un skolēni tajās nedrīkstēja piedalīties. Vai jau tad dejojusi kādā kolektīvā? Nē, to sadūšojusies darīt tikai 13 gadu vecumā - pieaugušo kolektīvā Daugaviņa. Pamatskolas pirmajās klasēs izvēlējusies nevis dancošanu, bet kopā ar draudzenēm aizgājusi mācīties uz Mūzikas skolu, kur apguvusi klavierspēli. Kad gribējusi mest pie malas, tēvs bijis stingrs - ko iesāki, tas jāpabeidz! Viņa šobrīd esot ļoti pateicīga tam, ka viņš neļāvās pierunāties un spieda iet vingrināties uz kultūras nama klavierēm. Gāja kā pa celmiem, bet skolu beigusi. Tagad nu spējot to novērtēt: ja orķestris sakās aizmirsis dejošanai vajadzīgās notis mājās, ātri vien varot sarakstīt tās uz vietas.
Liesma un darba gaitas
Pilnīgi loģiski pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlējusies mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā - par kultūras darba organizatori, kam blakus specialitāte bijusi deju kolektīva vadītājs. Tehnikums iedevis labu pamatu, kas lieti noderējis, sākot patstāvīgās darba gaitas. Tās sākušās Koknesē kā metodiķei. Tā esot bijusi vienīgā reize, kad viņai bijis pašai savs galds un rakstāmmašīna. Pēc tam bijušas studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā (tolaik konservatorija), Horeogrāfijas nodaļā, un darbs Aizkraukles rajonā. Studiju laikā dejojusi pie Imanta Magones Liesmā. Tieši viņš iedevis sapratni par to, kas ir deja. Pie viņa piestrādājusi par tērpu pārzini - un pieradusi pie īstas kārtības, jo pat katrai lentītei bija jābūt izgludinātai un piespraustai tai paredzētā vietā. Viņš arī atzinis, ka Unai ir labs pedagoga ķēriens un viņas kolektīvi ir tiešām labi. Esot ļoti pateicīga, ka meistars to pateicis, jo tas stiprinājis ticību saviem spēkiem. I. Magone atļāvis arī viņas kursa darbus iestudēt ar Liesmas dejotājiem.
1991. gadā no šā kolektīva aizgājusi un pievērsusies tikai pedagoga darbam, jo sapratusi, ka apvienot abas lietas vairs nevar. Turklāt tolaik bija paredzēts ar Aizkraukles jauniešu deju kolektīvu braukt uz Ungāriju un vajadzēja sagatavoties, kā nākas. Ungāri bijuši patiešām pārsteigti par to, ko ieraudzījuši, jo iepriekš no plašās Padomju Savienības lielākoties brauca vien Igora Moisejeva slavenais ansamblis. Bet te, lūk, ieradies viens lauku kolektīvs. Kamēr to dabūjusi uz strīpas, gājis raibi. Kā vietējie smējās: tev tie dejotāji kā tādi lemeši - te augšā, te lejā! Arī tēvs, kad apskatījies paveikto, bijis skeptisks - šie jau nu nekad nedejošot! Bet Una neatkāpusies - likusi savējiem svīst spoguļzālē pie baleta stieņa un uz skatuves. Diplomdarbu iestudējusi jau ar savu kolektīvu un tad sapratusi, cik ļoti viņai patīk tas, ko dara. Diemžēl, kad vasarā kolektīvi aizgājuši «atvaļinājumā», atskārtusi, ka ir brīva arī no naudas. Tad nu pieņēmusi lēmumu, ka jāmeklē kāds algots darbs. Un nācis piedāvājums vadīt ritmiku bērnudārzā. Joprojām to darot - tiesa, nu jau citā vietā. Esot pārliecinājusies, ka tas ir lieliski, ja jau no mazām dienām var mācīt kustību prieku mūzikas pavadībā.
Kā daudzbērnu mamma
Pa šo laiku viņa «apaugusi» jau ar virkni kolektīvu - gan bērniem un jauniešiem, gan vidējiem un senioriem. To varot arī dēvēt par lielummāniju, kas viņai iedzimta no tēva, jo nespējot atteikties ne no viena sava kolektīva. Jā, nu ir desmit. Kā tiek galā? Laikam jau tāpat kā daudzbērnu ģimenes mamma, kurai jāmēģina ielāgot katra vajadzības, arī veidojot iestudējumus, tostarp ar savu horeogrāfiju. Mācot, cik iespējams, būt patstāvīgiem. Tiesa, viņai esot daži palīgi, bet būtu vajadzīgi vairāk. Tāpat kā būtu jāatjauno koncertmeistara vieta, jo bijušajā Aizkraukles rajonā vien Skrīveros un varbūt vēl kaut kur tāds vēl ir, bet citur sen vairs ne. Jo deviņdesmitajos gados, kad Latviju pārņēma krīze, tāds tika noņemts, jo varēja algot tikai kolektīvu vadītājus. Tā nu nākas sakopot spēkus un būt kā panterai lēcienā, jo laika ir tik, cik ir. Tas arī piespiedis no kapitālas pūces pārvērsties par dzeni, jo varot kā šis čaklais darbarūķis strādāt gan astoņos no rīta, gan 11 vakarā.
Lai vai kā - esot prieks par savējiem, un varot būt lepna, ka uz diviem pēdējiem Dziesmu un deju svētkiem varējusi aizvest četrus savus kolektīvus. Un tad ir patiess gandarījums, raugoties, kā viņi uz laukuma kopā ar visiem darbojas - jo tu esi labi paveicis mājas darbu. Vai atliek laika vēl kam citam? Paradoksāli, bet ir gan! Esot iemācījusies pat 15 minūtes dienas vidū pagulēt. Cenšoties sekot līdzi kultūras dzīvei. Tā nesen bijusi uz koncertu Abas malas, arī uz uguņošanu 11. novembra krastmalā un Staro Rīga.
