Latvijā salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir viszemākais pašnodrošinājums ar gaļu
Latvijā salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir viszemākais pašnodrošinājums ar gaļu. Cūkgaļu saražojam labi ja 40 procentu apmērā no tā, ko patērējam. Āfrikas cūku mēris situāciju vēl pasliktina – pāris gadu laikā cūku skaits samazinājies par 35 tūkstošiem un vairākas cūku audzēšanas saimniecības vispār pārtraukušas savu darbu. Tai pašā laikā pieprasījums pēc gaļas ar katru gadu pieaug.
Latvijā viens iedzīvotājs gadā apēd aptuveni 67 kilogramus gaļas. Salīdzinājumā ar citām valstīm tas nav daudz, jo piemēram, Spānijā patērē 90 kilogramus gaļas uz vienu iedzīvotāju. Taču, pēc HKScan Latvia pārdošanas direktora Heino Lapiņa aplēsēm, šogad vidējais patēriņš uz vienu iedzīvotāju jau varētu būt aptuveni 70 kilogrami. Tas liecinot par dzīves līmeņa uzlabošanos.
«Citur pasaulē ekonomikas izaugsmi vai lejupslīdi var redzēt pēc lūpu krāsas pārdošanas apjoma izmaiņām, bet Latvijā ekonomikas augšupeju vai krīzi var izmērīt pēc gaļas patēriņa. Krīzes laikā Latvijas iedzīvotāji gaļu pirka mazāk, un tikai tagad ir atjaunojies pirmskrīzes līmenis,» skaidro H. Lapiņš.
Putnu gaļu ēdam vairāk, liellopu - mazāk
Vislielākais pieprasījuma pieaugums kopš 2002. gada ir bijis putnu gaļai.
Nedaudz vairāk iedzīvotāji uzturā lieto arī cūkgaļu, kas ir populārākais gaļas veids Latvijā, savukārt liellopu gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir samazinājies aptuveni 2,5 reizes, liecina Centrālās statistikas dati. Un tas nav saistīts ar to, ka Latvijā liellopu gaļa trūktu. Gluži otrādi, pēc HKScan datiem, Latvija liellopu gaļu iegūst krietni vairāk, nekā spēj patērēt. Liela daļa tiek eksportēta dzīvā veidā uz Nīderlandi un pēc tam uz Turciju, atklāj H. Lapiņš. Savukārt cūkgaļas Latvijā katastrofāli trūkst. Uz vietas tiek izaudzēti labi ja 40 procenti, pārējais importēts.
Āfrikas cūku mēris, kas Latvijā plosās kopš 2014. gada, situāciju ir tikai pasliktinājis. Cūku mēra dēļ Latvijā ir samazinājies cūku un sivēnmāšu skaits. 2015. gadā Latvijā bija aptuveni 350 tūkstoši cūku, bet šogad vairs tikai 315 tūkstoši. Savukārt sivēnmāšu skaits ir samazinājies no 30 tūkstošiem uz 25 tūkstošiem. «Pēdējā laikā cūkas tiek izkautas arvien vairāk. Tas nozīmē, ka zemnieki sašaurina savu ražošanu. Arī tas, ka Latvijā samazinās cūku audzētāju saimniecību skaists, cūkgaļas nozarei par labu nenāk. Tas norāda, ka cūku audzēšana koncentrējas pāris lielu audzētāju rokās. Aptuveni 40 saimniecības šobrīd kontrolē 90% cūkgaļas tirgus, no tām aptuveni ceturtā daļa ir ar dāņu kapitālu. Nozares monopolizēšanās ir slikta ne tikai no konkurences, bet arī no drošības viedokļa. Ja liksta piemeklēs kādu no pāris palikušajām saimniecībām, nozarei tas būs ārkārtīgi spēcīgs trieciens,» paredz H. Lapiņš.
Cenas diktē pasaule
Latvijas iedzīvotāju maciņiem, savukārt, būtisks trieciens būtu gaļas cenu un līdz ar to arī gatavās produkcijas cenas paaugstināšanās.
Gaļas pārstrādes uzņēmuma Forevers Mārketinga nodaļas vadītāja Ilona Bukša Neatkarīgajai uzsver, ka šobrīd būtiskas cenu svārstības cūkgaļai nav izjūtamas. Savukārt liellopu iepirkuma cenu I. Bukša vērtē kā ļoti augstu, neskaitot dabiskās rudens svārstības, kur cena parasti nedaudz samazinās. «Latvijas liellopa gaļas piedāvājums šogad ir apmierinošā līmenī un nav būtiski mainījies. Neizjūtam arī ievērojamu piedāvājuma kāpumu, kā tas parasti ir rudeņos. Šogad tas noteikti ir saistīts ar siltajiem laika apstākļiem. Prognozējam, ka novembrī liellopa gaļas piedāvājums varētu palielināties,» teic I. Bukša.
Arī H. Lapiņš atzīst, ka liellopu gaļas iepirkuma cenas Latvijā kopš 2010. gada ir augstas, lai gan salīdzinājumā ar vidējo gaļas iepirkuma cenu Eiropā tām Latvijā būtu vēl kur augt. «Liellopu gaļas tirgus Latvijā ir mazs un audzētāji lielākoties fokusējas uz eksportu. Tāpēc liellopu gaļas cenu Latvijā un arī Baltijā lielā mēra nosaka cenas eksporta tirgos,» skaidro H. Lapiņš.
Arī cūkgaļas iepirkuma cenas zemā pašnodrošinājuma dēļ lielākoties ietekmējot situācija ārpus Latvijas.
«Cūkgaļas cenas lielākoties diktē lielie tirgi, un Latvijai tā ir Vācija. Šobrīd Eiropā ir cūkgaļas pārprodukcija. Tā ir izveidojusies tāpēc, ka audzētāji Vācijā bija rēķinājušies ar lielāku cūkgaļas eksportu uz Ķīnu, nekā tas ir šobrīd. Līdz ar to cūkgaļas cenas šobrīd ir par 11-12 procentiem zemākas nekā pērn, aptuveni 2015. gada līmenī. Prognozēt, kādas cenas būs nākotnē, ir neiespējami. Viens nezināmais faktors ir Ķīna, kur arī ir sācis plosīties Āfrikas cūku mēris. Un, kad Ķīna pavasarī sāks vairumā iepirkt cūkgaļu no Eiropas, cenas varētu kāpt. Tāpat riska faktors ir cūku mēra iespējamā izplatība no Beļģijas uz Vāciju. Ja tā notiks, tad Ķīna varētu vispār aizliegt cūkgaļas importu no Vācijas vai pat Eiropas, un tad, savukārt, cenas var nokristies līdz minimumam,» nākotnes scenārijus iezīmē H. Lapiņš.
Pelmeņu veiksmes stāsts
HKScan uzsver, ka gan cūkgaļu, gan liellopu gaļu iepērk no zināmiem uzņēmumiem vai fermām grupas ietvaros. HKScan Latvija uzņēmuma pirmsākumi meklējami teju gadsimta senā vēsturē, kad 1922. gadā Rīgā, Atlasa ielā, tika ierīkota savienības Konsums desu darbnīca. Pāris gadus vēlāk uzņēmums pārtapa par Centrālo savienību un gaļas fabriku, tika uzsākts bekona eksports uz Zviedriju. Pelmeņu ražošanu uzņēmums, ko tobrīd sauca par Rīgas gaļas un konservu kombinātu, uzsāka pēckara gados. 2006. gadā pelmeņu līniju modernizēja, bet 2011. gadā pelmeņu ražošana tika pārcelta uz Jelgavu, kad Rīgas miesnieks iegādājas Jelgavas gaļas kombināta akciju kontrolpaketi. Tā kā pelmeņu līnija bija novecojusi un nespēja vairs nodrošināt jaudu pieaugošajam pieprasījumam, šā gada sākumā, ieguldot 300 000 eiro, uzņēmumā tika uzstādīta jauna, moderna pelmeņu ražošanas līnija, kas ļauj ražot pelmeņus ar plānāku mīklas kārtu un dažādiem interesantiem pildījumiem, piemēram, sieru, dārzeņiem un mērci. Šobrīd pelmeņu eksporta apjoms ir jau pārsniedzis to šīs produkcijas daudzumu, ko uzņēmums pārdod visā Baltijā kopumā. H. Lapiņš to sauc par uzņēmuma veiksmes stāstu. HKScan Latvia lielākoties pelmeņus eksportē uz Vāciju, taču pieprasījums pēc pelmeņiem pieaug arī Āzijā un Itālijā. «Šobrīd gandrīz katrā Vācijas veikalā, kurā pārdod pelmeņus, ir arī mūsu produkcija,» lepni teic H. Lapiņš. Tagad pelmeņu ražošanas līnija strādā divās maiņās. Taču uzņēmums lēš, ka pieaugošā pieprasījuma nodrošināšanai vajadzētu darboties pat trīs maiņās.
Pelēkais gaļas tirgus
HKScan Latvija, nodarbinot 230 darbiniekus, nodokļos gadā samaksā 6,4 miljonus eiro. «Tas, ka mūsu konkurenti, kuru ražošanas apjomi ir līdzīgi, nodokļos samaksā daudz mazāku summu, rada aizdomas par gaļas tirgus daļēju atrašanos pelēkā zonā,» teic H. Lapiņš.
Viņa bažas ir balstītas uz Valsts ieņēmumu dienesta datiem, kas liecina, ka uzņēmumos ar līdzīgu apgrozījumu darbinieku skaits un maksātās algas ļoti atšķiras, un tas, iespējams, liecina par aplokšņu algām. «Latvijā joprojām ir pāris lieli uzņēmumi ar desmitiem miljonu eiro lielu apgrozījumu, kuru darbinieki strādā uz pusslodzi un direktors atalgojumā saņem algu, kas par pāris desmit eiro pārsniedz minimālo algu. Otra pelēkā zona ir kasu sistēmas. Piemēram, ir ražotāja veikalu ķēde, kurā ir desmitiem veikalu, bet apgrozījums mēnesī ir tik mazs, ka nav saprotams, kā var samaksāt īri par telpām un darbiniekiem algas,» H. Lapiņš ir nesaprašanā.
Viņaprāt, pelēkā zona ir tieši tā, kas neļauj uzņēmumiem un valstij kopumā attīstīties. Tās dēļ nodokļus godīgi maksājušiem uzņēmumiem ir ļoti grūti investēt un paaugstināt darba ražīgumu.