«Agrāk skolotājs bija autoritāte, tagad daļa sabiedrības saka, ka šai profesijai nav prestiža. Bet es nekaunos, ka esmu skolotāja, es to saku ar lepnumu!» uzsver Dace Druveniece, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas direktora vietniece audzināšanas un ārpusstundu darbā. Viņa spēj iedvesmot jauniešus, un ne vien savas skolas, bet arī citu novada skolu jauniešiem ir autoritāte un līderisma paraugs.
Dace tic, ka visi mazi bērni zina, kas viņi būs, kad izaugs lieli. Tāpēc, viņasprāt, der ieklausīties, ko runā bērni četru līdz sešu gadu vecumā. «Es tajā vecumā zināju, ka būšu skolotāja,» viņa apgalvo, piebilstot, ka vidusskolā gan vairs skaidras vīzijas par to, ko studēt, nebija. «Kad mana draudzene, kura bija nolēmusi kļūt par skolotāju, devās uz iestājpārbaudījumiem Latvijas Universitātē, nolēmu doties kopā ar viņu. Tajā laikā konkurss uz skolotājiem bija liels, un mana draudzene netika, bet es tiku uzņemta un - izmācījos par latviešu valodas un literatūras skolotāju,» stāsta Dace Druveniece, piebilstot, ka draudzene arī izmācījās, tikai neklātienē. Starp citu, viņas bija astoņas no vienas klases, kuras tolaik izvēlējās studēt pedagoģiju, un visas joprojām strādā izglītības jomā.
Kārlis un Rolands
«Tagad, ja skolotāju un skolēnu kopīgajā pedagoģiskajā sēdē kāds 12. klases skolēns, iepazīstinot ar saviem tālākizglītības nodomiem, pauž vēlmi studēt pedagoģiju, mēs, skolotāji, aplaudējam priekā, ka mums būs jauns kolēģis. Jaunatne neizvēlas šo profesiju. Un tas gan ir draudīgs signāls,» uzskata latviešu valodas un literatūras skolotāja. Bet viņai ir milzīgs prieks, ka šajā mācību gadā Jēkabpils Valsts ģimnāzijas pedagogu kolektīvam pievienojušies divi šīs skolas absolventi - vēstures skolotājs Kārlis Klišāns, kurš beidzis vēsturniekus, un mājturības skolotājs Rolands Rubiķis, kurš gan vēl studē, bet, būdams savas skolas patriots un uzzinājis, ka skolā vajadzīgs mājturības skolotājs, ir apņēmības pilns apvienot studijas ar darbu skolā. Abi ir pozitīvi un atvērti, aktīvi arī ārpusskolas dzīvē - Kārlis dejo, Rolands dzied, spēlē ģitāru. Un, lai arī galvaspilsēta piedāvā lielākas iespējas, abi izvēlējušies atgriezties savā skolā. «Pašu audzināti, mūsējie,» ar gandarījumu nosaka Dace Druveniece, piebilstot, ka Rolands nāk no viņas audzināmās klases, bet kopā ar Kārli, viņam vēl skolēnam esot, rīkots ne viens vien skolas pasākums.
Labi mums jaunieši
«Es jau smejos: kā pirmajā klasē ienācu šajā skolā, tā joprojām te esmu. Izņemot piecus gadus, kad studēju augstskolā Rīgā. Varētu teikt, ka nožēlojami, jo mūsdienās taču ir uzskats, ka ik pēc septiņiem gadiem profesionālajā jomā kaut kas jāmaina. Bet mēs ar direktoru tam spurojamies pretī: ārsti pēc septiņiem gadiem taču nemaina profesiju, tikai kļūst profesionālāki savā specialitātē. Tāpat kā juristi. Bet uzskats, ka vajag kaut ko mainīt, nereti jaunos speciālistus izsit no līdzsvara - ja karjerā nav pārmaiņu, kaut kas nav kārtībā. Nu nav tā! Ikvienā profesionālajā jomā mūsdienās ir tik daudz pārmaiņu, ka grūtības sagādā tieši miera, vēsa prāta un stabilitātes izjūtas saglabāšana,» uzsver Jēkabpils Valsts ģimnāzijas direktora vietniece, piebilstot, ka arī skolotājs var ilgus gadus darīt savu darbu, un nosmej, ka pārmaiņu skolotāju darbā nudien netrūkst.
Direktora vietnieces amatā Dace ir jau vairāk nekā desmit gadu. Šajā mācību gadā viņa arī pasniedz latviešu valodu un literatūru 8. klasei. «Labi mums tie jaunieši, lai ko arī par viņiem mūsdienās runā,» viņa saka, uzsverot, ka visos laikos bijuši gan tādi, kuri gatavi iet un darīt un idejas vārdā citus aizdedzināt, gan tādi, kuri ir pasīvāki. «Katrā paaudzē ir kaut kas labs, un par katru var teikt: kad mēs augām, tad tā nebija. Mūsdienu jaunieši ir drošāki un uzdrīkstēties spējīgāki. Arī argumentēt spējīgāki, nekā mēs savā laikā. Daži uzskata, ka tam nav seguma, ka tā ir tikai tukša plātīšanās, bet es tam nepiekrītu - es, ikdienā sadarbojoties ar jauniešiem, redzu arī segumu. Mums ir daudz gudru, enerģisku, radošas idejas realizēt spējīgu jauniešu,» apgalvo Dace Druveniece.
Es, tu, ģimene un draugi
Taujāta, kas ir grūtākais latviešu valodas un literatūras skolotājas darbā, viņa atteic: aizraut skolēnus. «Viņi jau paši atzīst: «Nu, nepatīk mums, skolotāj, lasīt. Ja jums izdotos panākt, ka arī mums iepatīkas...» Jēziņ, cik tas ir grūti! Vienu daļu izdodas aizraut, bet ir daļa, kas šodien jau pat domā angliski. Un tas ir skumji. Viņu vecāki, vecvecāki cīnījās par neatkarīgu Latviju, bet bērni ikdienas sarunās labprāt pāriet uz angļu valodu - pa vārdam, pa frāzei, teikumam. Kurā brīdī pāries pavisam?... Tāpēc es neatlaidīgi velku viņus atpakaļ pie dzimtās valodas, skaidrojot, ka angliski mūsdienās runā gandrīz visi, bet - latviski? Tikai es, tu, tava ģimene, tavi draugi...»
Tāpēc arī Latvijas dzimšanas dienā skolotāja grib mums visiem novēlēt mīlestību un savas zemes svētības apzināšanos. Novērtēt to, ka mums ir sava valsts, sava valoda. «Ikdienā nepadomājam, cik viegli ir šos dārgumus pazaudēt. Tāpēc skolēniem saku: iedomājieties, cik daudz cilvēku cīnījās un ziedoja savas asinis, lai mums būtu sava valsts un sava valoda, bet jūs reizēm tik viegli esat gatavi to padarīt otršķirīgu...
