Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, Jēkabpilī tika realizēts projekts Kur dzīvo Latvija?, un rezultāts ir bērnu veidota oriģināla animācijas filma, kas ir dāvana ne vien Latvijai, bet arī ārzemēs dzīvojošiem latviešu bērniem.
Animācijas filma ietver sevī bērnu stāstus par to, kur dzīvo Latvija, un tajā darbojas bērnu jaunradīti tēli pašu radītā scenārijā. Filmas pievienotā vērtība noteikti ir bērnu sirsnīgais skats uz to, ko viņi savā valstī vērtē visaugstāk.
Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktores vietnieces p. i. Liene Lamba-Nadjkina stāsta, ka bērniem ar vecākiem vai skolā bija iespēja veidot savu redzējumu, kur dzīvo Latvija. Šā projekta ietvaros jau 2017. gada izskaņā tika izvērtēti vairāk nekā 120 Jēkabpils izglītības iestāžu bērnu iesniegtie zīmējumi un izvēlēti 30 radošākie darbi, kuru autori pārstāv trīs pilsētas izglītības iestādes: Jēkabpils p. i. i. Zvaniņš, Jēkabpils 3. vidusskolu un Jēkabpils pamatskolu. Bērnu darbu organizēja animatore Dace Liepa un dzejniece Ruta Štelmahere, un visiem šajā projektā iesaistītajiem bijis ļoti interesanti satikties ar bērnu sapņiem, jo pieaugušie nereti dzīvo stereotipos, bet, kā izrādās, Latvija var dzīvot pilnīgi visur.
«Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti citādāk spēj domāt bērni. Ir svarīgi nepazaudēt viņu pirmatnīgumu. Man, piemēram, ļoti patika, kā kāda meitene teica, ka viņai Latvija dzīvo matu galiņos...» saka Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktore Inta Ūbele, uzsverot, ka projekta mērķis bija veicināt bērnu piederības sajūtu Jēkabpilij un Latvijai, rosinot viņus radoši izpausties, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas. Un realizējot šo projektu, tika veicināts mākslas jaunrades process Jēkabpilī, kā arī pilsētas atpazīstamība kultūras nozarē.
Mājās un ģimenē
Viesojoties Jēkabpilī, uz jautājumu, kur dzīvo Latvija, lūdzām atbildēt arī Jēkabpils Valsts ģimnāzijas direktora vietnieci Daci Druvenieci, Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktori Intu Ūbeli un direktores vietnieces p. i. Lieni Lambu-Nadjkinu.
«Man Latvija dzīvo manās mājās. Mājās, ko savulaik cēlusi mana vecmāmiņa. Kad pirms apmēram piecpadsmit gadiem pie mums ieradās kādas firmas pārstāvis, piedāvājot par šo māju labu naudu, jo tajā vietā gribot būvēt lielveikalu, mēs atteicām, ka to nepārdosim ne par kādu naudu!» stāsta Dace Druveniece, piebilstot, ka lielveikalu uzcēla, tikai citā vietā.
«Man ir liela ģimene - mamma, tētis, divi brāļi, un man Latvija dzīvo manā ģimenē,» saka Liene Lamba-Nadjkina. «Vecāki jau no agras bērnības mums ir rādījuši Latviju - mēs bieži tikām sēdināti no vectēva mantotajā zaļajā žigulītī un vesti Latviju skatīties. Es nekad nespētu pamest Latviju un dzīvot kur citur,» viņa apgalvo, paskaidrojot, ka vienkārši nespētu izdzīvot bez savas ģimenes. «Jo ģimene ir mana Latvija.»
«Man jāsaka līdzīgi: mana Latvija dzīvo manās tēva mājās Dunavā, kas ir netālu no Tadenavas. Mums ir ļoti spēcīga dzimta, un mēs visi kopjam šīs mājas, un visi tur tiekamies,» sarunu turpina Inta Ūbele. Viņa apgalvo, ka vasarā nav skaistāka rīta, kā basām kājām iziet mājas pagalmā, nesteidzīgi baudīt rīta kafiju un vērot stārķus, kas droši staigā garām trīs metru attālumā. «Tā ir arī mana bērnība. Tie ir kaimiņi. Tas ir mīļums un sajūtas, ko grūti ietērpt vārdos,» viņa saka, piebilstot, ka daudz kam var pieslēgties pragmatiski, ar prātu, bet sajūtas un emocijas nevar izdomāt un radīt - tās vai nu ir, vai nav.
Ieraudzīt debesis
Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktore Inta Ūbele pavisam nesen ir atgriezusies no ceļojuma pa Gruziju, kur satikās ar ļoti dažādiem cilvēkiem un kur gan sasmēlās sauli un pozitīvas emocijas, gan izdarīja vērtīgus secinājumus, attālināti palūkojoties uz dzimtenes pusi. «Gruzijā cilvēkus vieno milzīga mīlestība pret savu zemi, valsti, un viņi visi to ļoti novērtē. Jo tikko bija karš, viņu skatu punkts ir caur kara šausmām, un viņi apzinās, cik svarīgi ir būt brīviem. Viņi ar milzīgu mīlestību, cieņu un lepnumu runā par savu ģimeni, dzimtu, un ir mūžīgi pateicīgi par to, ko paveikuši senči. Un tas izskan gan vienkāršās sarunās, gan svinīgos tostos,» Gruzijas iespaidos dalās Inta Ūbele, uzsverot, ka gruzīni nečīkst pēc tā, kā viņiem nav, bet novērtē to, kas ir. Un tie, kuri ir turīgāki, uzskata, ka viņi ir atbildīgi par tiem, kuriem klājas grūtāk. Turklāt tas nāk no sirds. «Un tā ir mūsu atšķirība. Jā, mazāk gausties par to, kā mums pietrūkst, un mācīties novērtēt to, kas mums ir, - to es gribētu Latvijai dzimšanas dienā novēlēt,» saka Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktore. Viņa uzskata: domas rada rīcību - kā mēs domājam, tā arī rīkojamies. Tāpēc viņa iesaka mums ikkatram veikt ģenerāltīrīšanu sevī ikreiz, kad prātā ienāk sīkmanība. «Mums vajadzētu lūkoties uz lietām plašāk, drusciņ paplašināt horizontu un ieraudzīt debesis. Un lai Dievs dod labu prātu politiķiem tik ļoti mīlēt savu valsti, ka viņi pieņemtu tikai tādus lēmumus, kas patiešām ir svarīgi mums visiem šeit, Latvijā.»
Ambiciozi mērķi
«Cilvēkiem ir svarīgi dzīvot vietā, kur viņiem ir darbs, kur viņiem ir mājas, un kur viņi var patīkami pavadīt savu brīvo laiku,» uzskata Jēkabpils Kultūras pārvaldes direktore Inta Ūbele. «Un, tā kā kultūra ir cieši saistīta ar ekonomiku, mums visiem ir, uz ko tiekties. Mums, Jēkabpils Kultūras pārvaldei, ir ambiciozi mērķi, un mēs uz tiem ejam soli pa solītim. Mēs netīksmināmies par to, ko esam paveikuši un kas šobrīd tiek darīts, bet domājam jau trīs soļus uz priekšu - kas vēl būtu vajadzīgs Jēkabpilij, kā to padarīt vēl interesantāku un pievilcīgāku gan vietējiem iedzīvotājiem, gan mūsu pilsētas viesiem. Un mūsu instruments ir kultūra.»
Inta Ūbele uzsver, ka mērķu sasniegšanā ļoti svarīga ir sadarbība. «Un nevis formāla, bet tieša, un ne tikai lielā mērogā, bet arī ikdienišķos sīkumos. Jo visas lielās lietas sākas no it kā sīkumiem - kā mēs komunicējam, cik ļoti izjūtam viens otru, vai ieklausāmies otra teiktajā, cik svarīga mums ir ģimene un dzimta, kādas ir vērtības un kādi - ideāli. Un tikai caur šo kopā radīšanu mēs daudz ko varam izjust un piedzīvot daudz spilgtāk - kad nevis dzīvojam kā nāburgi katrs savā sētā, bet ar atvērtu sirdi un tīrām domām ejam viens pie otra.
