Simtgadi gaidot Jēkabpilī: Viss jānopelna ar darbu
«Lai arī ļoti daudzi cilvēki žēlojas un sūdzas par dzīvi, man gribas teikt, ka šodien dzīve Latvijā ir daudz, daudz vieglāka un labāka nekā manā bērnībā. Ja vēl aizdomājos, kā dzīvoja mani vecāki kara un pēckara laikā, to nevar pat salīdzināt,» saka Krustpils kultūras nama jauktā senioru kora Atvasara dalībniece Ausma Dombrovska.
«Man jau ir liels gadu stāžs uz pleciem, un man tāpēc ir, ar ko salīdzināt,» viņa saka un ar lielu gandarījumu un pateicību organizatoriem runā par vasarā notikušajiem XXVI Vispārējiem latviešu dziesmu un XVI deju svētkiem. «Esmu piedalījusies daudzos dziesmu svētkos, jau sākot no vidusskolas gadiem, ko pavadīju Zasā. Kā tolaik tie bija organizēti, jūs pat iedomāties nevarat! Mēs braucām uz Rīgu smagajās mašīnās, sēdējām vaļējās kravas kastēs uz koka soliem. Mēģinājumi notika stadionā, cēlāmies ļoti agri, visiem nāca miegs. Un diriģenti, kāds nu kurš... Jānis Ozoliņš ļoti rāja, ja viņam kas nepatika. Jānis Dūmiņš bija ļoti jauks, mums patika arī Daumants Gailis un Haralds Mednis - viņi bija solīdi,» Ausma Dombrovska atsauc atmiņā jaunības gados pieredzēto un tad saka, ka šajā vasarā piedzīvotais nudien paliks neaizmirstams. «Braucām lepnos autobusos, priekšniecība par mums ļoti rūpējās, un bija tik daudz iespēju visu ko redzēt - gan Vērmanes dārzā, gan Esplanādē. Tas tiešām bija kaut kas grandiozs! Domāju, ka nekad mūžā to vairs nepiedzīvošu,» saka senioru kora Atvasara dalībniece.
Spirgti, ņipri, smaidīgi
Atvasarā Ausma Dombrovska dzied kopš 2000. gada, bet ar kordziedāšanu saistīta jau no skolas gadiem, kas iesākušies Gārsenes pamatskolā, vēlāk Zasas vidusskolā, tad Jēkabpilī un no 1965. gada Madonā. Tur arī viņa dziedāja korī. «Kad sākās zemes reforma - tas bija 1995. gadā, es atgriezos Jēkabpilī un sāku strādāt Valsts zemes dienestā. Taču, kad 1999. gadā pensionāriem vairs nemaksāja pilnu algu, sapratu, ka tad nav vērts strādāt, un - sāku dziedāt korī,» smaidot stāsta Ausma Dombrovska.
Skolā bija vienas klavieres, bet tās tika turētas aizslēgtas
«Atvasara ir gaišs, pozitīvs un ļoti īpašs koris ar savām tradīcijām, un tikties ar šā kora dziedātājiem vienmēr ir liels prieks. Arī pēc dziesmu svētkiem, kad kopā gan dzīvojām, gan strādājām, secināju, ka viņi bija spēka avots mums visiem,» saka Jēkabpils pilsētas pašvaldības Kultūras pārvaldes direktore Inta Ūbele, piebilstot, ka, viņasprāt, to dod šo koristu bagātā dzīves pieredze un viedums. Un tas, protams, ir arī kora vadītājas Skaidrītes Pugačas nopelns. «Viņi ir izgājuši dažādus dzīves posmus, piedzīvojuši vieglākus un ne tik vieglus laikus, nečīkst par sīkumiem, bet spēj saskatīt īstās vērtības. Kad dziesmu svētku laikā vienu rītu pie mums skolā viesojās Latvijas Televīzija, domājām, kā mūsu seniori varēs tik agri padziedāt, bet - viņi bija spirgti, ņipri un smaidīgi! Atvasara tiešām ir absolūti pozitīvākais koris,» Inta Ūbele nešaubās.
Arī Jēkabpils pilsētas pašvaldības Kultūras pārvaldes direktores vietnieces p. i. Liene Lamba-Nadjkina ir sajūsmā par Atvasaru. «Kādā vēlā dziesmu svētku vakarā, kas nebija ne pirmais, ne pēdējais vakars, mēs, organizatori, jau bijām devušies pie miera, kad pēkšņi izdzirdējām skanam ļoti skaistu meldiņu. Sapratām, ka jāģērbjas un jāiet skatīties, kas notiek. Izrādījās, ka nevis kāds jauniešu kolektīvs, bet tieši Atvasaras koristi bija uzklājuši sev galdiņu un saliedēti atpūtās, dziedot visiem labi zināmas dziesmas. Pat nemanījām, kā paskrēja divas stundas, ko nosēdējām kopā ar viņiem. Tā bija fantastiska atmosfēra, ko viņi spēja radīt,» Liene ar prieku atminas.
Zina visa vērtību
Kad taujāju Ausmas kundzei, kur senioru kolektīvs smeļ enerģiju, spēku un dzīvotprieku, viņa atteic, ka viņi ir tā paaudze, kas zina visa vērtību. «Viss jānopelna ar darbu, bet - mūsu jaunatnei jau no bērnības viss tiek iedots. Kad mācījos pamatskolā, sapņoju spēlēt klavieres, bet tajā laikā - tie bija pēckara gadi - mūzikas instruments bija milzīga vērtība. Skolā bija vienas klavieres, bet tās tika turētas aizslēgtas,» atminas šarmantā kundze. Arī vidusskolā viņai nebija iespējas tikt pie mūzikas instrumenta, un tā viņas sapnis par klavierspēli palicis nepiepildīts.
Bet šodien viņas ikdiena ir piepildīta kā nekad - paralēli dziedāšanai Atvasarā Ausma arī dejo Eiropas deju kolektīvā Daugavietes, kā arī darbojas, kā pati saka, senioru klubiņā - Jēkabpils novada pensionāru apvienībā Sasaiste. «Ikdiena ir nevaļīga, kalendārs pilns sarakstīts, kas katru dienu jādara,» viņa smaidot nosaka. «Vēl man patīk adīt un tamborēt, man ir arī dārziņš, taču nu jau maz ko tajā stādu. Nav tik lielas vajadzības kā agrāk, jo tagad jau mums apstākļi Latvijā pavisam citi.