Stāvam pie Daugavas. Baltkrievija ir rokas stiepiena attālumā. Otrā upes krastā. Te – Piedruja, tur – Druja. Piedrujieši robežas nevelk, sētas nebūvē – ne fiziski redzamas un taustāmas, ne iedomātas. Pat kādas Daugavas salas pusīti varētu pieprasīt baltkrieviem, jo teorētiski puse salas pieder viņiem, puse – latviešiem. Bet nē, salas dēļ nebojās sābru attiecības, jo vairāk tāpēc, ka reiz Piedruja un Druja bija viena apdzīvota vieta. Piedrujieši dzīvo un strādā uz palikšanu, nevis pagaidām. Viņi nevaimanā, ka Rīgai tiek visa krējuma kārta, bet pierobežai – sūkalas.
Tomēr Piedrujas pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne neslēpj sarūgtinājumu, ka Piedrujas četrsimtgade šogad Rīgā palikusi nepamanīta - vismaz pašvaldības lietu ministrs būtu varējis apsveikumu atsūtīt, jo Piedrujas vēsture ir sena un nozīmīga. Viņa skumji ironizē, ka cilvēki jau te vēl dzīvo, kaut arī galvaspilsētā varētu šķist, ka pierobeža ir izmirusi. Laikam tāpēc pierobeža ar ērtu, saskaņotu sabiedriskā transporta satiksmi netiek aplaimota. Visērtāk ir izmantot privāto braucamo. Ja izvēlas sabiedrisko transportu, tad uz Rīgu jāplāno gandrīz vai tūrisma brauciens - uz pāris dienām. Pa vienu netiks cauri, kā nekā vienā virzienā jāmēro ap 300 kilometru. Ja galvaspilsētā jāapmeklē valsts, medicīnas vai citas iestādes, visu pagūt vienas dienas laikā nevar.
Jā, iebraucot Piedrujā, var rasties iespaids, ka te nekā nav. Ja ar «neko» domā ražošanu, tirdzniecības vietas, cilvēku masas. Piedrujā dzīvo 500 ar astīti iedzīvotāju. Vairāk viņu nekļūst, bet tie, kuri pierobežā dzīvo un strādā, neuzskata, ka jānolaiž rokas un aste jāierauj kājstarpē. Viņi kopj savu ciemu, svin svētkus un pļauj grāvmales. Bikses gludina un angļu valodu, kas zina, mācās. Vismaz jaunākie piedrujieši. Tā ka kāda Latvijas premjera savulaik teiktās pamācības Piedrujā nav nekas nezināms.
Protams, demogrāfiskā bedre piemeklējusi arī Piedruju. Statistiski iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā realitātē. Daudzi deklarējušies, bet dzīvo un strādā citur, klāt nenāk. Skolas vairs nav, slēgta 2009. gadā. Nav skolas, nav darbaroku, jo vecāki meklēja citu dzīvesvietu. Tuvāk skolai. Darba vietas arī ir nozīmīgs faktors, lai noturētu cilvēkus. Lielie zemnieki var iztikt, bet mazajiem ir grūtāk.
Piedrujiešu lielākā bagātība ir vēstures mīlestība un cieņa pret senču saknēm. Pateicoties cilvēku nesavtīgumam, izveidota ekspozīcija. Viņi mīļuprāt atnes, atved, atsūta dažādus priekšmetus, lietas, vēstules, dokumentus, kas stāsta par konkrētu dzimtu un Piedrujas vēsturi. Nereti atbrauc uz Baltkrievijas pierobežas ciemu un apskata, kur novietota viņu dāvātā manta. Pielabo to. Citreiz pavaicā, kādēļ vectētiņa vēstule nav izlikta redzamākā vietā. Piemēram, cilvēks, kurš Piedrujas ekspozīcijai uzdāvināja patafonu, atbrauc to noregulēt, lai ikviens var klausīties mūziku. Cilvēki no Maskavas, Pēterburgas, Austrālijas, Latvijas pilsētām paši atved materiālus vietējam muzejam, stāsta vietējā vēstures pulciņa vadītāja Ludmila Paņko. Viņa priecājas, ka cilvēki uz senām lietām nesēž kā suns uz siena kaudzes un ir atdevuši pat baznīcas grāmatu ar ierakstiem par laulībām, dzimšanām un miršanām. Daudzi atnestie materiāli ir rūpīgi apkopoti un iesieti.
Vai piedrujieši jūtas piederīgi Latvijai? Viņiem tas nav pat jāpierāda, bet tiem, kuri atrodas etnisko stereotipu gūstā, ir laiks no tiem atteikties. Piedrujas vēsture netiek nodalīta no Latvijas vēstures - ne senākos laikos, ne mūsdienās.