NRA noskaidro, kur Latvijā meklējama laime. Izrādās - Krāslavas novada Indras pagastā
Ja Laimes muzejs tiktu atklāts Rīgā, tad miljoni grieztos aumaļām. Indrā Laimes muzejs ir un daudz kas izdarīts pašu spēkiem, līdzekļus taupot, nevis tērējot. Krāslavas novada Indrā, Latvijas un Baltkrievijas pierobežā, cilvēki ir laimīgi, darot paši, nevis izlietojot svešu naudu.
Laimes muzejs oficiāli tika atklāts augusta sākumā. Bez skaļuma un kņadas indrieši to veltījuši sev un Latvijas simtgadei. Pierobežā, kur, šķiet, cilvēku ir maz (un joprojām tiek stāstīts, ka darīt tur nav ko), ne no šā, ne no tā uzrodas muzejs. Vietējo cilvēku iniciatīva. «Indrā arī dzīvo cilvēki, ierakstiet avīzē,» spītīgi saka trīs pagastu - Indras, Robežnieku un Piedrujas - vadītāja Ērika Gabrusāne. Viņa nav aizmirsusi, kā izbijušais ministrs un premjers Vilis Krištopans solījis asfaltētu ceļu. Nav. Ne vairs Krištopans valstiskos amatos, ne solītais ceļš izbūvēts.
Laimes muzejam ir savi suvenīri, un tos gatavo vietējie iedzīvotāji.
Bet indrieši nesūkstās, jo uzskata, ka laime ir process. Turklāt neviens negrib savas spalvas spodrināt kā vienīgais Laimes muzeja autors. Visi kopā esot domājuši un darījuši. Muzejs iekārtots luterāņu baznīcas ēkā, kur dievnams nekad nav bijis. Sākās Otrais pasaules karš, un baznīca savu funkciju nesāka pildīt. Indrieši par pagasta līdzekļiem ielika logus un grīdu, nomainīja griestus. Ēku sāka glābt no jumta, uz kura jau bērzi auga. Tagad pagasta pārvaldes vadītāja lauza galvu, kur sameklēt speciālistu, kas izveidotu akustiski pareizus griestus, lai bērni varētu nodarboties ar skaņas terapiju.
2016. gadā Krāslavas novada dome, atsaucoties uz vietējo Indras iedzīvotāju iniciatīvu, sagatavoja projektu Laimes muzeja ēkas pielāgošana un rekreācijas objekta izveidošana Indras pagastā. Projekta ietvaros tika paredzēts Indras pagasta saietu nama ēku, kas kādreiz tika celta kā luterāņu baznīca, pielāgot muzeja vajadzībām un izveidot vairākas ekspozīcijas. 2017. gadā tika iesniegts vēl viens projekts Laimes muzeja labiekārtošana Indras pagastā, pakalpojuma pieejamībai un kvalitātei, lai papildinātu ekspozīciju klāstu, kas ļautu muzeja apmeklētājiem līdzdarboties un interesanti pavadīt laiku laimes meklējumos. Abus projektus bija iespēja īstenot par Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai līdzekļiem.
Muzejā pie sienas novietota laimes hormona formula, endorfīnus organismā var papildināt jau ar pirmo soli pāri muzeja slieksnim. Laimes sajūtu izraisa gan smarža, gan garša, gan krāsas, gan mūzika un fizisks darbs. Bezvadu internets te ir par brīvu, bet pie mobilajām ierīcēm ķerties nav vajadzība. Ja kāds būtu teicis, ka prieku var radīt naglas ieklapēšana kokā vai šķīvja saplēšana, nezin vai ticētu. Bet var. Laimes muzeja vadītāja Ilona Kangizere saka - ar krāsām, mūziku, gaismām un smaržu cilvēks pats var modelēt savu garastāvokli. Par to pārliecināmies, kad veidojam savu laimes maisiņu no smaržīgām zālītēm un puķēm. Ceļmallapas nozīmē laimīgu ceļu, sarkanas rožu ziedlapas - mīlestību, jasmīns - eleganci un pievilcību, dzeltenas un baltas rožu ziedlapiņas ir īstā laimes krāsa. Kalmes palīdz pret ļaunu aci. «Smarža var atgādināt par laimi,» ir pārliecināta I. Kangizere.
Pēc kāda laika muzejā būs arī fotokabīne, kurā uzņemt laimes foto. Tagad muzejā var uzlikt rozā brilles un skatīties caur tām uz pasauli. Var uzkāpt tornī un ieraudzīt dažus kilometrus attālo Baltkrievijas robežu. Var iesēst muzikālajā salonā un klausīties noskaņojumam atbilstošu mūziku. Dažs drošsirdis mēģinot uzstutēt pēcpusi arī uz linu susekļa, jo nezina, kas tas ir, bet mēģināt gribas. Laimes trenažieru muzejā ir daudz. Sievietēm, vīriešiem, bērniem. Te var tamborēt uz grābekļa. Var ieraudzīt Mis Robežnieci. Viņa gan noslēpta vīriešu laimes būdiņā, bet tā nav slēgtā zona.
Laimes muzejam ir savi suvenīri, un tos gatavo vietējie iedzīvotāji. Viņi nopelna un muzeja apmeklētāji saņem gandrīz vai personisku dāvanu - medu, laimes riekstiņus, ledusskapja magnētiņus.... Daudzus muzeja eksponātus atdevuši, uzdāvinājuši un no tukšām mājām ļāvuši paņemt vietējie cilvēki. Indras Laimes muzejs nav uzspiests no augšas, tas ir cilvēku kopdarbs. Viņi turpina to veidot, jo visas idejas nav īstenotas. Indrieši vēlētos dziedātāju Laimu Vaikuli lūgt kļūt par muzeja krustmāti. Kāpēc ne? Ar pašapziņu pierobežas cilvēkiem viss ir kārtībā, viņi vēlas mainīt viedokli par mirstošo un depresīvo pierobežu un parādīt, ka Indra ir skaista vieta, kurā ikkatrs var sajust laimi.
Starp citu, Pilsonības un migrācijas pārvaldes personvārdu reģistrā ir viena Laime.