Izputējušā uzņēmuma KVV Liepājas metalurgs mantas pārdošanā 2017. gada laikā daudz darīts un nekas nav izdarīts.
Gads beidzas ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena atklāsmi, ka «patlaban nav liela progresa maksātnespējīgās a/s KVV Liepājas metalurgs potenciālā investora piesaitē». «Pašlaik vēl nav skaidrības, vai notiks valsts un investora darījums,» apstiprināja Ministru prezidents Māris Kučinskis.
Aizejošais gads apstiprina katru burtu Neatkarīgās 2016. gada 30. decembra publikācijā Metāla vietā Liepājā izlej spoguli Latvijai: «Uzņēmums Liepājas metalurgs (LM) aizejošajā gadā bija ievērojams nevis ar savu saimnieciskās darbības apjomu, bet ar spēju atspoguļot galveno, kas vispār notiek Latvijas ekonomikā un ne tikai ekonomikā. Pirmkārt, ka Latvijā notiekošo viegli sajaukt ar nenotiekošo.» Tātad - vai gada laikā kaut kas izdarīts uzņēmuma mantas pircēju meklēšanā un atrašanā? Darbi gan skaitās darīti par caurmērā 250 tūkstošiem eiro mēnesī, bet Ministru prezidents un ekonomikas ministrs apliecina, ka izdarīts taču nav nekas, ja gada laikā tomēr «nav liela progresa» un gada beigās «vēl nav skaidrības».
Darbošanās bez rezultāta notikusi tā, ka it kā atrasts, it kā pats atradies Igors Šamiss, kurš it kā solījis pirkt uzņēmuma mantu. Precīzāk sakot, viņš ne tikai solījis, bet jau šā gada maijā iesniedzis saistošo pirkšanas piedāvājumu. Proti, iesniedzis tādu piedāvājumu, no kura pēc tam vairs nevar tāpat vien atteikties. Labi, bet kāpēc tad darījums nav noticis? Laiks vilcināts ar atrunu, ka vispirms vajagot iekurt tēraudkausēšanas krāsni un pirkt to tikai tad, ja krāsns izrādītos darboties spējīga. Atļauju šādi rīkoties viņš dabūja, bet nekādu uguni krāsnī viņš tomēr neiekūra. Mantas pārdevēji sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka pircēju interesē ne tik daudz manta, cik iespēja dabūt šo mantu bez maksas.
Pēc I. Šamisa teiktā, nepilnu gadu ilgā kaulēšanās notiek par to, vai pārdevēji grib saņemt 70 miljonus eiro desmit gadu laikā, vai 42 miljonus eiro - piecu gadu laikā, ja vēl izdotos vienoties arī par to, no kura brīža šo laika skaitīšanu sākt. I. Šamiss gribētu vispirms pārņemt uzņēmumu un tad mēģināt to iedarbināt. Tikai pēc tam viņš būtu ar mieru sākt kaut ko maksāt. Jautājums tikai, ko saukt par uzņēmuma iedarbināšanu: vai tad, kad krāsnī būs uguns, vai tad, kad no krāsns izcels pirmo kausu ar izkausētu metālu, vai tad, kad izdosies pārdot pirmo metāla kravu utt. līdz brīdim, kad uzņēmums sāks iegrāmatot ne vispār peļņu, bet tik lielu peļņu, ka no tās ir jēga sākt uzņēmuma atpirkšanu. Ko tad, ja I. Šamisam nāktos darboties desmit gadus, lai to sasniegtu? Cik gadu kreditori būtu ar mieru gaidīt līdz pirmā eiro saņemšanai? Vai eiro tad vairs būs apgrozībā?
Kaulēšanās argumenti tagad ir I. Šamisa labā, jo viņš var atsaukties uz savu priekšgājēju KVV Group likteni. Tie, lūk, pasteidzās samaksāt kreditoriem ar Latvijas valsti priekšgalā kaut dažus miljonus eiro uzņēmuma tehniskās iedarbināšanas brīdī, bet izrādījās, ka uzņēmums tomēr nav spējīgs darboties bez nemitīgas naudas ieguldīšanas. Tagad KVV Group prasa atpakaļ samaksāto un vispār ar uzņēmuma darbināšanu zaudēto naudu. Šķīrējtiesai jālemj, vai pārdevējs iesmērējis pircējam bojātu mantu, vai arī pircējs nav pratis ar to rīkoties un varbūt pat sabojājis. Citiem vārdiem sakot, vai metāllūžņu kausēšanas iekārtas pašas tagad der kaut kam vairāk par pārkausēšanu? Vai viss 2018. gads nepaies, meklējot atbildes uz tik āķīgiem jautājumiem?