Latgalē ceturto varu grib ielikt cietumā
 
ARĪ TĀ NEDARA Laikraksts ir nostājies uz kara takas un piesola naudu apmaiņā pret kompromitējošu informāciju par juristi Veru Lipsku un politiķi Ināru Silicku. Septiņus numurus pēc kārtas ©Ekrānšāviņš no avīzes

Laikraksta Ludzas Zeme kolektīvs drīzumā būs uzkrājis tik daudz juridisku zināšanu traumēta goda, aizskartas cieņas un amatpersonu neslavas jautājumos, ka varēs atvērt savu konsultāciju biroju. Vienlaikus trīs kriminālprocesos reģionālo laikrakstu mēģina notiesāt un tā galveno redaktori Laimu Linužu uz trim mēnešiem ielikt pārmācības iestādē.

Šādu sodu paredz Krimināllikuma 157. panta 2. daļa. Par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī - apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu - soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Metodes, ar kādām laikraksts L. Linužas vadībā strādā, nokaitinājušas patiešām ļoti daudzus.

Tāds darbs

Žurnālistu darbā tiesāšanās nav nekas neparasts. Apvainoties mēdz privātpersonas, politiķi, ierēdņi, pat veselas iestādes. Tad tiek prasīts atsaukums, ko aizvainotais saņem, ja medijs patiešām pieļāvis kļūdu. Taču biežāk nesaņem. Tad aizskartā persona dodas uz tiesu, kur konflikts attiecīgi tiek izmeklēts, un tiesnesis pasaka, kam taisnība. Biežāk taisnība ir žurnālistiem, un parasti noskaidrots tas tiek civiltiesiskā kārtā kā jebkurš parasts strīds. Krimināllikums tiek iedarbināts reti, jo demokrātiskās valstīs žurnālistus un redaktorus cietumos likt nav populāri. Tiek uzskatīts, ka mūsu darbs sabiedrībai sniedz ievērojami lielāku labumu, nekā pieļautās kļūdas - kaitējumu.

PARASTI TĀ NEDARA. Demokrātiskās valstīs laikrakstu redaktorus cietumā neliek. Bet tieši to ar trim kriminālprocesiem mēģina panākt Ludzas Zemes galvenās redaktores Laimas Linužas oponenti / Publicitātes foto

Ludzas Zemes gadījums ir īpašs, jo vienlaikus no pieciem procesiem par dažādām publikācijām trīs ir rosināti tieši pēc Krimināllikuma panta, turklāt par neslavas skartiem pieteikušies visai ietekmīgu arodu pārstāvji: kriminālpolicists (publikācijas par policijas piekautu puisi), prokurore (publikācijas par saistību ar kontrabandas piesegšanu), advokāte (publikācijas par klientu ietekmēšanu un profesionālās ētikas pārkāpumiem) un pat Valsts policija. Tā pret laikrakstu vēršas civiltiesiskā kārtā, aizstāvot minētā policista apkaunoto godu. Vēl vienu civillietu pret laikrakstu rosinājis un otrajā instancē novembrī uzvarējis Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs un viņa sieva.

Tāds pants

Vai redaktori L. Linužu patiešām ieliks citumā? Drīzāk ne. Kā skaidro tiesību speciālisti, procesos, kas celti pēc Krimināllikuma 157. panta 2. daļas, tiesai ir jākonstatē, ka persona apzinājusies konkrētas informācijas neatbilstību patiesībai un ir vēlējusies izplatīt cilvēkus apmelojošu informāciju. Bet ar brutālu melošanu pie mums pat dzeltenā prese nenodarbojas. (Cita lieta, ka arī patiesība reizēm var būt aizskaroša, publiskota apvainojošā formā vai pārkāpjot privātās dzīves neaizskaramību.) Tomēr šis pants ir lieliski piemērots, lai atriebtos - safabricētu lietas, vazātu savu oponentu pa policijas, prokuratūras un tiesu kabinetiem, liktu tērēties juridiskajai aizstāvībai. Turklāt darītu to, lieliski apzinoties, ka lieta pēc kāda laika tāpat tiks izbeigta noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ. Tādējādi žurnālistu var daudzveidīgi mocīt arī tad, ja viņš ir strādājis pēc labākās sirdsapziņas.

Iereģistrēta kā noziedzniece

Saistībā ar Kārsavas domes juristes un advokātes Veras Lipskas sūdzību redaktorei L. Linužai novembra sākumā uzrādīta apsūdzība, un lietas ietvaros tika ņemti pirkstu nospiedumi, siekalu paraugi ģenētiskajām pārbaudēm, viņu fotografēja policijas kartotēkai pretskatā un profilā, pat acs tīklene tika noskenēta. Šo procedūru laikā redaktore apraudājusies: «Neuzskatu sevi par vāju sievieti, bet tas tiešām bija ļoti pazemojoši!»

Konkrētajā lietā teikumi, kuru dēļ ierosināts kriminālprocess, šķiet neproporcionāli sīki, salīdzinot ar aso reakciju, ko tie izraisījuši: «Pierunā pensionāri prasīt naudu» un «Advokāte pārliecina sirmgalvi griezties tiesā un prasīt 1000 eiro kompensāciju.» Avīze kādā publikācijā bija rakstījusi par šīs pensionāres šeptēšanos ar pašvaldības nekustamajiem īpašumiem laikā, kad viņa strādājusi Isnaudas pagastā. Pensionāre apvainojās un iesūdzēja avīzi tiesā. Lieta noslēdzās ar mierizlīgumu - laikraksts apmaksāja saistībā ar tiesvedību saistītos izdevumus, tostarp arī advokātes V. Lipskas honorāru. Taču arī publicēja pāris rakstus, kuros pateica, ko domā par šo advokāti, kura vienlaikus ir juriste Kārsavas novada pašvaldībā. Un tad apvainojās advokāte. «Nedrīkst ar dubļiem apliet cilvēku, kas tikai veic savus profesionālos pienākumus,» tā iemeslu, kādēļ vērsusies policijā, skaidro advokāte. Pēc publikācijām laikrakstā viņai esot tikpat kā neiespējami atrast klientus. Mazā miestā katrs par katru zina visu. Turklāt publikācijas patiešām ir visai agresīvas.

Tiek arī Kārsavas mērei

Rubrikas nosaukums - Redaktorei nepieciešama palīdzība, virsraksts - Gaidām informāciju par nelikumībām un divu personu pases tipa bildītes. Viena ir advokāte V. Lipska, otra - Kārsavas novada domes priekšsēdētāja Ināra Silicka. Redaktores ieskatā tieši viņa esot pret laikrakstu vērstās tiesāšanās kampaņas pasūtītāja. Lietas pret Ludzas Zemi tiekot fabricētas politisku apsvērumu dēļ un personiskas atriebības vārdā. Laikrakstam esot izdevies ietekmēt pašvaldību vēlēšanu rezultātus. Tas arī izklāstīts paskaidrojumos prokuratūrai. Tomēr neparasti, ka lasītājiem apmaiņā pret jebkādu kompromitējošu informāciju par šīm abām personām tiek apsolīta nauda. No simts eiro uz augšu. Un nav svarīgi, kādā laika posmā vai jomā kompromitējošie pārkāpumi notikuši. L. Linuža ir nostājusies uz kara takas un lieto visai diskutablas metodes. Naudas piedāvājums publicēts septiņus numurus pēc kārtas. I. Silicka to visu izlasījusi, saskaitījusi un arī apvainojusies, jo nesaprot, kāds viņai ar to visu sakars: «Man labāks ir slikts miers nekā labs karš. Kāpēc viņa man ir piešuvusies, es nesaprotu. Jūtos bezspēcīga!» Priekšsēdētāja vērsusies pēc padoma Latvijas Pašvaldību savienībā, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Uzrakstījusi, ka par viņu avīzē publicēti pilnīgi meli. Taču neviena ministrija nedrīkst diktēt medijiem, ko un kā rakstīt, tāpat kā nevar izsniegt universālu recepti labākai sadzīvošanai.

Ar Ludzas Zemi acīmredzot sadzīvot nav vienkārši. Tātad neatliek nekas cits, kā iet likumīgo, bet visus apgrūtinošo ceļu un tiesāties. Vai tas uzlabo laikraksta saturu? Kā no kuras puses skatās. Vismaz redaktore pati atzīst: «Viņiem lielā mērā jau izdevies mums aizvērt muti.» Un tas ir apdraudējums vārda brīvībai.