Veselības ministrijas politika, slēdzot Straupes narkoloģisko slimnīcu, nav saprotama ilggadējam valsts galvenajam narkologam, bijušajam Saeimas deputātam Jānim Strazdiņam. Viņš Neatkarīgajai pauž viedokli, ka Latvijā pēdējos gados, īpaši pēc krīzes, notiek alkohola un narkotiku atkarīgo pacientu ārstēšanas un rehabilitācijas sistēmas graušana.
Veselības ministrija pieņēmusi lēmumu pārcelt alkohola atkarīgo personu ārstēšanas pakalpojumu no Straupes narkoloģiskās slimnīcas uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu. Galvenais iemesls Straupes slimnīcas slēgšanai, kas tiek minēts publiski, ir pils ēkas stāvoklis, kas neatbilstot slimnīcas vajadzībām. Savukārt Strenčos par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem slimnīca ir atjaunota. Veselības ministrijā Neatkarīgajai norādīja: lai saremontētu Straupes slimnīcu, ir nepieciešami vismaz 450 000 eiro, bet tādas naudas ministrijai nav. Visticamāk, nekad nav arī domāts, piemēram, ieplānot slimnīcas renovāciju par Eiropas struktūrfondu naudu, kas būtu lietderīgi arī no valsts kultūras pieminekļa saglabāšanas viedokļa, jo slimnīca atrodas Lielstraupes pilī.
Situāciju, kas izveidojusies ap Straupes narkoloģisko slimnīcu, ilggadējais valsts galvenais narkologs, tagad privāti praktizējošs narkologs Jānis Strazdiņš, sauc vienā vārdā: «Cūcība!» Narkologam nav saprotama šāda Veselības ministrijas politika - tehnisku iemeslu dēļ slēgt slimnīcu, kurai ir ievērojama pieredze un tradīcijas alkohola atkarīgo ārstēšanā. Ārsts kritiski vērtē arī situāciju narkoloģisko pacientu ārstēšanā kopumā valstī, jo «vairs nav nekādas sistēmas - nav pilnvērtīgas profilakses un nav pilnvērtīgas ārstēšanas». Tās ir sekas smagajai finanšu situācijai veselības aprūpē un uzskatu maiņai, ka šie pacienti nav jāārstē, ar to arī izskaidrojama nevēlēšanās sakārtot atbalsta programmas un piešķirt atbilstošu finansējumu. «Tā ir negodīga spēle un attieksme pret cilvēkiem, kuri strādājuši gadiem šajā slimnīcā, - likvidē rehabilitāciju, likvidē darba terapiju, samazina kvotas, narkologu skaitu, nedod līdzekļus telpu renovācijai, un tagad to visu pavērš pret pašu slimnīcu: lūk, tāpēc jūs jālikvidē,» saka J. Strazdiņš. Turklāt primāri jebkādiem citiem jautājumiem ir nostādīts jautājums par ēkas tehnisko stāvokli. Narkologam ir jautājums - kāpēc līdz šim nekas netika darīts, lai nepieļautu tādu situāciju, ka, kā apgalvo funkcionāri, jumts brūk? «Šī ēka ir viduslaiku pils, kura stabili stāv no 13. gadsimta,» atgādina J. Strazdiņš, kas pats arī savulaik Straupē ir strādājis. Kā tikko Medicīnas institūtu beidzis students viņš tika iecelts par slimnīcas vadītāju un slimnīcā pavadīto laiku atceras ar gandarījumu. Tieši J. Strazdiņa laikā sākās pils restaurācija. J. Strazdiņš atminas, ka rūpīgi tika atjaunota arī pilij klāt piebūvētā baznīca, tāpēc tagad ir rūgti klausīties, ka baznīca tiesājas ar valsti… «Ja nebūtu slimnīcas, baznīca, visticamāk, netiktu atjaunota,» uzskata J. Strazdiņš. Viņš jautā: kāpēc slimnīca ir pārvērsta tikai par biznesa struktūru, kurai jādomā, kā nopelnīt, kā uzturēt pusaudžu, kas atkarīgi no alkohola un narkotikām, rehabilitāciju? Vai tā nav visas valsts un sabiedrības rūpe? «Attieksme ir vienkārši katastrofāla,» secina ārsts. Viņaprāt, slimnīca noteikti ir jāsaglabā, veicot tajā renovācijas darbus.
Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāts Andris Bērziņš Neatkarīgajai arī pauda neizpratni par Veselības ministrijas lēmumu, kas pieņemts, viņaprāt, neizsverot visus par un pret jautājumus - īpaši no Straupes slimnīcas darbinieku un pacientu viedokļa. «Ja šī ir reforma, kur kāds sēž pie galda un skatās ekseļa tabulās, tas nav pareizi, un tā tam nav jānotiek,» saka A. Bērziņš. «Vai reformas īstenotāji ir izrunājušies ar cilvēkiem, kuri tur strādā? Nē. Šāda attieksme nav pareiza pašos pamatos.»