Andrejs Spridzāns: Visam jānotiek mierīgi

 
SAVĒJIE. Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns uzskata, ka vislielākā pateicība pienākas cilvēkiem, kuri ir palikuši savā zemē, savā pilsētā – kopā izturējuši pārbaudījumus un redz šeit savu nākotni ©F64

Dobele ir viena no pilsētām, kurā praktiski katru gadu tiek radīts kāds jauns objekts, kas padara ērtāku un skaistāku pilsētvidi, lai šeit labi justos ne tikai vietējie, bet būtu ko apskatīt arī iebraucējiem. Turklāt tā ir ļoti latviska pilsēta, kaut arī nacionālais sastāvs nav viendabīgs: Dobeles novadā kopumā dzīvo nedaudz vairāk par 22 tūkstošiem cilvēku, no viņiem pilsētā desmit tūkstošu. 74% novada iedzīvotāju ir latvieši, 13% krievi, kā arī poļi, lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi un čigāni. Īsi pirms Latvijas 99 gadu jubilejas piedāvājam interviju ar Dobeles novada domes priekšsēdētāju Andreju Spridzānu.

- Pirms neatkarības atgūšanas Dobele bija izteikta padomju armijas pilsēta ar lielu krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu. Taču ļoti ātri pēc Krievijas karaspēka aiziešanas pilsēta ieguva ļoti latviskus vaibstus. Kā varēja notikt tik straujas pārmaiņas?

- Nevienam nav noslēpums, ka laikā, pirms Latvija atguva neatkarību, gan pašā Dobelē, gan tiešā tās tuvumā bija izvietotas lielas padomju armijas karaspēka daļas, kas nozīmē, ka šeit bija izmitināti ne tikai zaldāti, bet pastāvīgi dzīvoja virsnieki un viņu ģimenes locekļi, kuri strādāja daudzos Dobeles uzņēmumos, bet bērni mācījās skolās. Līdz ko no Dobeles aizgāja karaspēka daļas, mums ļoti īsā laikā un faktiski bez lielām grūtībām un starpnacionāliem strīdiem izdevās vienot sabiedrību, ienest pilsētā latvisku noskaņojumu. Dobelē jau sen vairs nav mazākumtautību skolu - visos bērnudārzos un skolās mācības norit tikai latviešu valodā. Tāpat arī uzņēmumos un iestādēs visi pakalpojumi tiek sniegti latviešu valodā. Redzam, ka sabiedrībā noskaņojums ir pozitīvs - starpnacionālu problēmu nav un nekad nav bijis.

Ekrānšāviņš no avīzes

- Jājautā: kā Dobelē ir izdevies saliedēt sabiedrību, jo, kā zināms, daudzās Latvijas pilsētās, nemaz nerunājot par Rīgu, krievvalodīgie asi iestājas pret ieceri pāriet uz mācībām latviešu valodā, neskatoties uz to, ka Latvija neatkarību atguva jau pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta. Kur ir noslēpums?

- Es domāju, ka daudzas lietas ir jādara īstajā laikā un pietiekami ātri. Uz tā viļņa, kad atguvām neatkarību, kad visi bija pārliecināti, ka jārunā latviešu valodā, bija jādara, nevis jādiskutē un jāapviļā starpnacionāli jautājumi. Ja visu dara ātri, neradot šaubas par lēmumu pareizību, tad viss notiek ļoti organiski un pašsaprotami. Manuprāt, pozitīvi nostrādāja fakts, ka dobelnieki, kuri bija pieraduši dzīvot divvalodīgā vidē, pēc neatkarības atjaunošanas nenostājās pozīcijā un opozīcijā - nebija pretnostatījumu. Gan sabiedrības lojālā savstarpējā attieksme, gan pašvaldības pārliecība, ka runāt latviski ir norma, nevis kaut kas īpašs, deva mums iespēju bijušo karaspēka pilsētiņu pārvērst skaistā un ļoti latviskā pilsētā. Es pat nevaru pateikt nevienu konkrētu procesu, kas to ir ietekmējis - tā vienkārši ir noticis. Esmu guvis pārliecību, ka dažādu procesu aktualizēšana, plašas diskusijas un tamlīdzīgi, sabiedrību nevis nomierina, bet gluži pretēji - pretnostata dažādas cilvēku grupas, kā rezultātā rodas strīdi un nespēja vienoties.

- Pie durvīm ir 18. novembris, ar ko faktiski sāksies Latvijas simtgades jubilejas gads. Ar ko zīmīgs tas būs Dobelei?

- Es neuzskatu, ka šim gadam ir jābūt īpašākam par citiem, jo katru gadu, katru dienu mums ir jāstrādā vienlīdz atbildīgi - ir jābūt gan svētkiem, gan ražīgām darbdienām. Kad darbs ir padarīts, varam priecāties un lepoties par padarīto. Ne tāpēc, ka sākas Latvijas simtgades gads, bet gan kā iesāktā un plānoto darbu turpinājums nākamgad Dobelē būs salīdzinoši daudz notikumu, kas ietekmēs pilsētas un novada dzīvi kopumā. Ir sakritis tā, ka tieši 2018. gadā sāksies vai arī pilnībā tiks realizēti nozīmīgi projekti. To starpā var pieminēt kultūras nama atjaunošanu, kuru plānojam pabeigt nākamā gada beigās - iespējams, ka pagūsim uz simtgades svinībām. Ir sākusies skolēnu dienesta viesnīcas būvniecība, kas ir ļoti nepieciešama valsts ģimnāzijas, vidusskolas un arodskolas audzēkņiem. Noteikti sāksies pilsdrupu kapelas - tūrisma, kultūras un mākslas objekta - būvniecība, ko esam dobelniekiem solījuši jau vairākus gadus. Tāpat sāksies arī piebūves celtniecība Valsts ģimnāzijai. Ieplānota arī Dobeles mūzikas skolas rekonstrukcijas un piebūves celtniecības pabeigšana 2018. gada nogalē. Jāatzīmē, ka šo objektu bijām plānojuši pabeigt jau līdz 2018. gada 1. septembrim, taču dažādu objektīvu iemeslu dēļ būvniecības darbi par dažiem mēnešiem aizkavēsies. Nākamgad ieplānota arī vairāku ielu rekonstrukcija. Ieguldījumi paredzēti arī lauku ceļu sakārtošanas programmas ietvaros. Līdz ar to es varu teikt, ka nākamais gads Dobelei būs ļoti darbīgs.

Šogad tiks pabeigta arī stadiona projektēšana, un zināmā mērā kā izaicinājums būs tā būvniecība tuvākajos gados. Projekta stadijā ir tagadējās Kristīgās skolas, kas pārtaps par pamatskolu, ēkas pārbūve un sporta zāles celtniecība tās vajadzībām.

- Vai Dobele aktīvi iesaistīsies arī valsts simtgades pasākumos?

- Neapšaubāmi mēs piedalīsimies visos ar Latvijas simtgadi saistītajos pasākumos un procesos, tostarp Dziesmu un deju svētkos. Taču, runājot tieši par simtgades atzīmēšanu, gribu atklāt nelielu noslēpumu - lielais laukums pie novada domes, kur savulaik atradās Ļeņina piemineklis un kas ilgus gadus ir saglabājis nemainīgu izskatu, būtiski mainīsies. Metu konkurss jau ir noslēdzies, bet pagaidām vēl pilnībā neatklāšu laukuma rekonstrukcijas konceptu - lai paliek kā patīkams pārsteigums, kamēr vēl nav pieņemti visi galīgie lēmumi, kādam tam būt. Pamatakmeni rekonstrukcijas uzsākšanai ieliksim tieši simtgadē - 2018. gada 18. novembrī. Laukuma koncepts noteikti būs kā ilglaicīgs atgādinājums Latvijas simtgades gadam, un vienlaikus tiks radīts unikāls un reprezentabls vides objekts pilsētniekiem un pilsētas viesiem. Mēs vēlamies, lai Dobelei būtu vēl kas tāds, kas mūs vieno, nevis atdala vai sadala, - arī laukuma iecere ir apvienot, saukt kopā.

Pašvaldība noteikti darīs daudz, lai pilsētniekiem un novada ļaudīm atgādinātu par svētku gadu, bet visā, kas saistīts ar neatkarību, mūsu valsti, domām un mērķiem, ir jābūt katrā cilvēkā pašā - katrā dvēselē un katrā ģimenē. Turklāt tas ir jāapliecina ar savu darbu. Tikai tad tie būs īsti svētki. Neko otram nevar uzspiest - tas ir katram pašam sevī jāatrod un jāsajūt. Savas zemes patrioti mēs varam būt tikai tad, ja to sajūtam.

- Kā jūs raksturotu dobelniekus kopumā - cik viņi ir strādāt griboši, sociāli aktīvi? Vai dobelnieki ir lokālpatrioti?

- Es teiktu, ka ir gan strādīgi, gan lokālpatrioti, gan sociāli aktīvi cilvēki. Mēs varam runāt tā un šitā, bet uz šīs zemes kaut kas ir jāmīl, jo bez mīlestības pret cilvēkiem, savas pilsētas un valsts pastāvēt ir praktiski neiespējami. Protams, ka izņēmumi ir vienmēr, bet kopējā tendence ir cilvēkos, kuri ir palikuši un grib palikt Latvijā, ir gatavi strādāt un darboties visās jomās, tajā skaitā arī piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs, turklāt ir jābūt saiknei starp paaudzēm, kas ir svarīga visos sabiedrības procesos.

- Pēdējā laikā nāk klajā paziņojumi, ka Latvijas ekonomika ir uz izaugsmes ceļa, sāk pietrūkt darbaspēka, tāpēc ir īstais brīdis saukt mājās tos, kas aizbraukuši uz ārzemēm. Vai arī jūs dobelniekus saucat mājās?

- Es zinu, ka ir cilvēki, kuri ir atgriezušies. Taču es uzskatu, ka aizbraukt, palikt vai atgriezties ir jābūt vienīgi pašu cilvēku lēmumam. Protams, mēs varam analizēt, kāpēc cilvēks vēlas aizbraukt, un, ja iespējams, veikt reālas darbības, lai šis cilvēks neaizbrauktu, taču lēmums jāpieņem cilvēkam pašam. Es domāju, ka lielai daļai emigrējušo Latvijas cilvēku ir savi ļoti skumji stāsti, kas likuši viņiem doties svešumā, taču saukt mājās un radīt īpašus apstākļus šiem cilvēkiem būtībā nozīmē nevienlīdzīgu attieksmi pret tiem, kuri šeit palikuši, strādājuši un, iespējams, pat cietuši. Protams, mēs neaizveram durvis un nesakām, lai neatgriežas, bet īpašus apstākļus mēs nesolām un arī nespējam nodrošināt. Katrs cilvēks pats veido savu dzīvi tā, kā viņš uzskata par pareizu, un tā, kā viņš to jūt.

Neapšaubāmi, ka gods un cieņa visiem tiem, kuri ir palikuši šeit, pārvarējuši kopā grūtības un redz šeit savu nākotni. Es domāju, ka emigrācijas iemesli nav tikai ekonomiskie apsvērumi, bet procesu kopums. Lai noskaidrotu visas cēloņsakarības, nepieciešama rūpīga analīze valsts politikas līmenī. Tā būtu vērtīga informācija, lai valsts mērogā nepieļautu tās pašas kļūdas. Ir jāizdara secinājumi.

- Ko teiksiet dobelniekiem un Latvijas sabiedrībai pirmssvētku dienā?

- Gribu sveikt visus Latvijas iedzīvotājus Valsts svētkos - 99. jubilejā. Novēlu Latvijai saules mūžu, bet cilvēkiem palikt uzticīgiem savai valstij, savai pilsētai, savai ģimenei.

***

UZZIŅAI

Ar Dobeles novada domes lēmumu Dobeles novada pašvaldības augstākais apbalvojums - Goda zīme - piešķirts:

• Dobeles Sporta skolas direktora vietniecei izglītības jomā, trenerei AUSMAI KAMENDEREI par mūža devumu sporta attīstībā Dobeles novadā.

Ar Dobeles novada Apbalvošanas komisijas lēmumu Dobeles novada apbalvojums - Atzinības raksts - piešķirts:

• Mežinieku pamatskolas skolotājai INETAI LEGZDIŅAI par izcilu profesionalitāti un radošumu jauniešu apmācībā;

• SIA Dobeles komunālie pakalpojumi ceļu nozares vadītājam VIKTORAM KAČNOVAM par nozīmīgu ieguldījumu saimnieciskajā darbībā, uzturot ceļu nozari novadā.



 

Abonē