Stāsts par nepadošanos. Ārsti bērnu-invalīdu iesaka atstāt bērnunamā un dzemdēt nākamo

Liepājniece Biruta Jantona ir stipra, mērķtiecīga, uzņēmīga un pozitīva sieviete. Viena audzina trīs dēlus, no kuriem viens ir īpašais bērns. Viņa medicīnas kartē rakstīts – agrīns organisks centrālās nervu sistēmas bojājums ar valodas attīstības un psihomotorās attīstības atpalicību un autisms, saistīts vēl ar citām slimībām.

«Īpašais bērns man ir lielais dēls Ritvars, kuram nu jau sešpadsmit gadu. Viņam bija skābekļa trūkums dzemdībās. Kad es dēlu nēsāju, izrādījās, ka divas reizes ap kaklu aptinusies nabas saite. Gaidīšanas laikā es divreiz biju slimnīcā uz tā saukto saglabāšanu - varēja būt, ka jebkurā brīdī sākas dzemdības. Kad es uzzināju par slimību, dēlam bija nepilni trīs gadi. Bērna attīstība līdz tam bija normāla.

Ko jūs, mammīt, uztraucaties?

«Vārdus, kurus man toreiz pateica ārsti speciālisti, es nekad neaizmirsīšu: ko jūs, mammīt, uztraucaties, esat taču jauna - atstājiet šo bērnu bērnunamā un dzemdējiet nākamo! Es domāju - vai tiešām to saka ārsti?» ar sāpi atceras Biruta. Speciālisti teikuši: viņš jau tāpat skolā neies, nemācīsies un neko nelasīs. Puisis tagad mācās Liepājas speciālajā internātskolā, 8. klasē. Ir nozares, kurās viņa attīstības pakāpe ir zemāka, bet, piemēram, puķēs un dabā puisis orientējas ļoti labi. Dabas mācības skolotāji pat esot pārsteigti, ka puisis šajā jomā zina vairāk nekā viņi. Mājās Ritvaram ir vairākas dabas enciklopēdijas, kuras tiek aizrautīgi lasītas. Autisma diagnozei raksturīga ir konkrētā indivīda nosliece nošķirties no apkārtējās sabiedrības, taču patiesībā tā ir nespēja uz saskarsmi. «Dēlam nepatīk lieli bari cilvēku, viņš ir vienpatis - tas raksturīgi autismam. Tāpēc arī mājās Ritvaram ir sava istaba, sava pasaule. Lieli bari viņu uzvelk, un viņš nespēj koncentrēties - paliek dusmīgs. Skolā klasē viņi ir 5 - 6 audzēkņi. Skolotāja cenšas Ritvaru iesaistīt dažādos skolas pasākumos - ar viņu runā, stāsta un pārliecina, labprātīgi dēls neiet,» turpina māmiņa.

Palīdz asistents

Ritvaram ir piešķirts asistents, ar kuru arī viņš bieži dodas ārpus mājām garākās pastaigās. Asistents ir ļoti liels atspaids un palīgs ģimenei - viņš Ritvaru pavada arī uz skolu, atved mājās, brauc līdzi uz baseinu, uz nodarbībām ar zirgiem Jura staļļos Grobiņā, apmeklē Montesori programmas. Kad ar asistentu atnāk no skolas, pilda arī mājas darbus - nomazgā traukus, izslauka istabu, noslauka putekļus,» stāsta Biruta un piebilst, «visas nodarbības ir par maksu, valsts neko nedod. Man ir pārmests - jūs, mammīt, saņemat kopšanas un invaliditātes naudu! Bet es izmantoju visu to naudu un vēl piemaksāju klāt no saviem līdzekļiem!» Vērtīgas ir biedrībā Dižvanagi organizētās nometnes, kur notiek gleznošana, keramikas veidošana un dziedošie pasākumi, pieaicinot Latvijā pazīstamus mūziķus. Kad dēls bijis mazāks, apmeklējuši arī logopēda nodarbības, daudz devis Liepājas kristīgais bērnudārzs, kurā darbojas bērni ar īpašām vajadzībām.

«Viņš runā samērā klusu, ar brāļiem gan skaļāk, bet runāšana dēlam ir ļoti vienkārša. Viņš var pateikt divus trīs vārdus. Stāstījuma nav,» turpina Biruta. Autismu nevar izārstēt, tas ir uz mūžu. Cilvēkiem ar šo diagnozi var iemācīt darīt lietas mehāniski. Ja pasaka un parāda, piemēram, kā jāmazgā trauki, tad viņš to dara. «Vajadzīgs blakus cilvēks, jo viņš nespēj orientēties ne laikā, ne vietā, ne savās izjūtās. Iegūtie ārstēšanas rezultāti atkarīgi no tā, cik smaga ir diagnoze un kādā vecumā ar pacientu sākts strādāt. Ar katru bērnu tas ir individuāli.»

Sievietes ir uzņēmīgākas

Biruta viena audzina savus trejpuisīšus, jo tētis no ģimenes aizgājis. Vīrietis nevēlējās dzīvot vairs kopā, iespējams - apnika līdzšinējā dzīve, bet varbūt kļuva bail no grūtībām. Bet māmiņai ir vēl divi jaunāki dēli. Vidējais - Kristers - mācās Liepājas 8. vidusskolā, viņam ir deviņi gadi. Mamma lēš, ka Kristers varētu būt mākslinieks, jo ļoti patīk zīmēt. Pēc stundām viņš vēl apmeklē klubu Labie draugi, futbola treniņus un tautisko deju nodarbības. Trešais brālītis ģimenē ir Krišjānis Eduards, kuram ir septiņi gadi un kurš vēl iet bērnudārzā. Arī viņam patīk futbols, bet Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā Krišjānis Eduards mācās trompetes spēli un no trīs gadu vecuma dzied ansamblī.

«Dēliem laikam iedzimusi mana īpašība, ka esmu atvērta visam jaunajam,» stāsta māmiņa, priecājoties, ka brāļi, kaut arī ļoti atšķirīgi, savā starpā satiek labi - protot atrast kopējo un viens par otru pastāvēt. Ja visi trīs esot mājās - viss kārtībā! «Paši pirmie gadi bija grūti, kad saņēmu negatīvu attieksmi no sabiedrības. Cilvēkiem trūka informācijas par bērniem ar invaliditāti. Teica: nu ja, protams, no nelabvēlīgās ģimenes, mamma pīpē un dzer - tāds bija stereotips. Pēdējos gados cilvēki ir mainījušies, daudz ko sapratuši.»

Biruta uzskata, ka uzdevums, kuru dzīve uzlikusi, jāizpilda. «Esmu gājusi un neatlaidīgi cīnījusies par savu slimo bērnu, un turpinu to darīt. Tas arī pašus vecākus attīsta, pilnveido. Nepadoties, bet meklēt iespējas. Noteikti nebūs rezultātu trijos, piecos gados. Ričim tagad vēl devītā klase, bet noteikti arī pēc tam meklēšu vispiemērotāko mācību iestādi viņam, domāju - tādu, kura saistīta ar dārzkopību,» pārliecināta ir Biruta.