Vecpiebalgas muižas dzīvo arī tagad
Vecpiebalgas novads ir bagāts ar muižām, un trīs no tām pieder pašvaldībai: Vecpiebalgas muiža – Inešos, Nēķena muiža– Taurenē, un arī Dzērbenē ir sava pils. Tās visas ir labā formā, jo visu laiku bijušas apdzīvotas, un arī pašlaik tajās ir pašvaldības iestādes. Novada dome to sakārtošanā ieguldījusi gan Eiropas, gan tā saukto novadu apvienošanās naudu, gan savus līdzekļus.
Pašvaldībai muižas ēkas uzturēt nebūt nav viegls darbs. Par laimi, tās nekad nav bijušas ilgu laiku pamestas. Arī šobrīd daļa telpu ir izīrētas, bet pamatā tur ir izvietoti kultūras nami, bibliotēkas un pagasta pārvaldes. Pašvaldība ir pateicīga par programmu Pamatpakalpojumi ekonomikai un iedzīvotājiem, ko administrējis Lauku atbalsta dienests, un tas 2010. gadā ļāvis restaurēt visas trīs muižu ēkas, kurās ir arī kultūras nami, - gan iekštelpas, gan daļēji fasādes (Vecpiebalgas muižai tā finansēta arī par apvienošanās naudu). Tagad tās ir baudāmas un nav kauns rādīt novada viesiem, teic Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja Ella Frīdvalde-Andersone.
PARKĀ, kas iekļauj muižu, aug 43 koku un krūmu sugas, 22 no tām - eksotiskas. Aiz strūklakas manāma kolhoza laiku svaru māja, kas te atstāta tāpēc, ka arī ir ar savu vērtību - tā savulaik iemūžināta Paula Putniņa lugā Ar būdu uz baznīcu / Ādolfs Mārtiņš KRAUKLIS, F64 Photo Agency
Vecpiebalgas muiža, kas 18. gadsimtā uzbūvēta blakus vismazākajai Latvijas upīte Orisārei, ir viena no slavenākajām novada pilīm un piederējusi grāfam Šeremetjevam. Tas gan ir Inešu pagasts, taču vēsturiski te bijis novada centrs, tāpēc arī muiža nes Vecpiebalgas vārdu, skaidro domes priekšsēdētāja. Muiža aprakstīta arī Kaudzīšu romānā Mērnieku laiki, kur tā nodēvēta par Slātavas muižu. Pēc agrārās reformas 20. gadsimta 20. gados tā dažādi izmantota - gan kā skola, gan kolhoza kantoris, te bijuši arī dzīvokļi. Vistuvāk sabrukuma robežai pils bijusi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Pagasta pārvaldei izdevies tomēr apturēt ēkas bojāeju un atjaunot pāreju uz kavalieru māju ēkas dienvidu spārnā, kā arī ierīkot centrālapkuri. Vēlākos gados nomainīts arī jumts un uzlabojumus piedzīvojusi visa ēka. Tagad te ir Inešu pagasta pārvalde, kultūras nams, bibliotēka un porcelāna apgleznošanas darbnīca. Liels prieks, ka atjaunota arī vēsturiskā krāsns zālē, kas tagad telpai piedod īpašu akcentu, atzīst E. Frīdvalde-Andersone.
MUIŽAS ZĀLI rotā vecā podiņu krāsns, kas pirms dažiem gadiem rūpīgi restaurēta / Ādolfs Mārtiņš KRAUKLIS, F64 Photo Agency
Sakopta ne tikai pils, bet arī parks, kas muižu iekļauj 4,2 hektāru platībā. Tajā aug 43 koku un krūmu sugas, 22 no tām - eksotiskas. Vecākais parka koks, domājams, ir apmēram 200 gadus veca lapegle. Kompleksā sava vieta ir arī estrādei, kur jau desmito gadu notiek Mazās Kalniņa dienas, kad Autobuss debesīs izpilda Imanta Kalniņa dziesmas, izrādīdama plašo saimniecību, stāsta pašvaldības vadītāja. Taču daudzu acis piesaistot it kā neiederīgā balto ķieģeļu būve parka viducī. Tā esot no kolhoza laikiem palikusi svaru māja, jo tolaik nereti vēsturiskās vietas izdaiļoja pēc tā laika estētiskajiem kanoniem. Vajadzētu nojaukt, taču nu tai klāt nācis savs smeķis - tā ir piebaldzēna Paula Putniņa lugā Ar būdu uz baznīcu minēta vieta. Tāpēc atstājuši to, kā ir. Jo vēsture paliek vēsture. Arī bijušā graudu magazīna klēts galā ir ķieģeļu piebūve, un tur tagad ir katlumāja. To visriņķī rotā neparasti uzraksti - izrādās, ka tie ir 19. gadsimta sponsori: pagasta vīri, stārasti un būvmeistari. Ēkas tiek izmantotas praktiskām vajadzībām, piemēram, bijušajā magazīnā iekārtots jauniešu centrs, kurā ir gan sporta zāle, gan dušas un ģērbtuves. Bet muižas vīna/ledus pagrabā iekārtots novadpētniecības muzejs. Savukārt kādreizējā pagasta Tiesas namā ar cietumu vienā tā galā, kur arī Ķencis sēdējis par kukuļa došanu mērniekiem, darbojas Inešu skola, bet pienotavā - porcelāna fabrika.