Jaunais Jēkabpils mērs: Mēs Eiropai esam vajadzīgi kā patērētāji, nevis kā ražotāji

«Es tomēr negribētu pētīt, kas iepriekšējā priekšsēdētāja laikā bija darīts nepareizi, es gribu mūsu komandas varēšanu pierādīt ar darbiem,» teic Jēkabpils pilsētas domes jaunais priekšsēdētājs Raivis Ragainis (Zaļā partija). Viņš mēra amatā nomainīja Leonīdu Salceviču (Jēkabpils Reģionālā partija), kas tur strādāja divdesmit gadus. «Viegli nebūs,» atzina jaunais priekšsēdis. Nu jau aizvadīti pirmie pilsētas svētki, notikusi iedzīvotāju pieņemšana. Vai ir viegli būt jaunam... priekšsēdētājam?

Šo un cits jautājumus Neatkarīgā uzdeva Raivim Ragainim.

- Leonīds Salcevičs 20 gadus bija Jēkabpils domes priekšsēdētājs. Vai tagad nav grūti stāties viņa vietā?

- Patiesību sakot, situācija bija diezgan smaga. Sakritība ir tāda, ka Leonīds Salcevičs stājās domes priekšsēdētāja amatā 43 gadu vecumā - tieši tāpat kā es tagad. Viņam bija grūti pieņemt šo lēmumu - aiziet no amata. Bet mēs viņam ieteicām, kā to var izdarīt ar cieņu: piekrist, ka izvirza viņa kandidatūru mēra amatam, un pirms balsojuma to noņemt. Tas ir godājami - nostrādāt 20 gadus par domes priekšsēdētāju, bet tad tu vienkārši pasaki: ir laiks jaunajiem!

- Jūs pirms tam četrus gadus bijāt deputāts Jēkabpils domē, savukārt Krustpils novadā - izpilddirektors.

- Jā. Likums neļauj būt vienlaikus deputātam un izpilddirektoram vienā un tajā pašā pašvaldībā. Tāpēc man ir pieredze gan no vienas, gan no otras puses. Pēc domes vēlēšanām sākām runāt par to, kas varētu būt koalīcijā, un daudzi deputāti izteica gatavību strādāt manā vadībā. Tas smags lēmums, jo saistījās ne tikai ar atbildīgu darbu, tas attiecās arī uz privāto dzīvi: es apzinājos, ko tas nozīmē - palikt par šāda veida publisko personu. Tas, kas mani mudināja tomēr piekrist kandidēt uz pilsētas mēra amatu, bija vēlētājiem dotie solījumi. Mani ievēlēja, bet tas nenotika vienkārši: pretinieku politiskā pieredze ir krietni lielāka par mūsējo, turklāt izveidot koalīciju bija sarežģīti: uz 13 deputātu vietām ir deviņi saraksti. Bija desmit, domē neiekļuva Vienotība.

- Toties iekļuva Nacionālā apvienība (NA), kas ir vienā koalīcijā ar Saskaņu?

- NA nav parakstījusi koalīcijas līgumu. Protams, NA un Saskaņas diametrāli pretējie politiskie uzskati ir vērā ņemami lielajā politikā, taču, ja runājam par pilsētu kā reģionālu attīstības centru, partiju piederībai nav nozīmes: ja mēs varam vienoties par kopīgiem mērķiem, tad strādājam kopā. Mums jādomā, kā sakārtot pilsētu, lai tā kļūtu uzņēmējiem atvērta un plaukstoša. Bet politika lai paliek Rīgai un Saeimai. Nelielās pilsētās un novados tomēr vairāk balso par personām, nevis par konkrētām partijām vai to programmām - viss atkarīgs no cilvēka reputācijas, nevis no partijas piederības. Mūsu pilsēta nav milzīga, ir gandrīz tā, ka mēs cits citu pazīstam: Jēkabpilī ir ap 24 000 iedzīvotāju. Iedzīvotāju paliek arvien mazāk, un tā ir problēma, ar kuru mums jāstrādā. Bieži skatāmies Valmieras virzienā, ņemot to kā piemēru, tur ir līdzīgs iedzīvotāju skaits, taču izaugsme ir straujāka. Mums jānodrošina apstākļi, lai uzņēmēji justos vajadzīgi un lai viņi gribētu attīstīties un piesaistīt darbaspēku. Esmu novērojis, ka pašvaldību sauklis «Palielināsim darba vietu skaitu!» lielākoties diemžēl attiecas tikai uz pašvaldības sektorā nodarbinātajiem, līdz ar to pašvaldības aparāts bieži vien uzmilst daudz par lielu. Bet palielināt būtu nepieciešams tieši komercdarbavietu skaitu! Lokāli jādomā, kā atbalstīt mazos uzņēmējus, bet par to jārūpējas arī valsts līmenī. Citās valstīs pret mazajiem uzņēmējiem izturas citādi nekā pie mums: viņiem ir atviegloti noteikumi. Pie mums ir tā, ka nepagriezīsies ne pa labi, ne pa kreisi. Mums jācenšas darīt tā, lai uzņēmēji justos vajadzīgi, lai viņi būtu ieinteresēti sniegt uz attīstību vērstus priekšlikumus, lai viņu darbība būtu efektīvāka un lai varētu vairot darba vietu skaitu pilsētā.

- Kādreiz Jēkabpilī bija cukurfabrika, kas deva pietiekami daudz darba vietu.

- Tagad cukurfabrika ir pilnībā demontēta, ir tikai fabrikas teritorija, kas nav sakārtota, pati cukurfabrika aizgājusi nebūtībā. Tur kādreiz salika pilnīgi jaunas iekārtas un drīz pēc tam fabriku likvidēja. Tas bija totāls bezsaimnieciskums, un tāda diemžēl bija valsts politika. Bija mums arī gaļas kombināts, to tagad pārņēmuši dāņi. Agrāk bija vairākas maizes ceptuves, patlaban ir pārvadātāji, dažādi ražotāji. Jēkabpilī ir agrobiznesa koledža, un mums ir jāsaprot, kādas programmas mēs tur vēlamies attīstīt, lai uzņēmējiem būtu iespējas pieprasīt darbiniekus. Dodot iespēju dzīvot uzņēmējiem un saprotot viņu vajadzības, nevis tikai «slaucot» viņus valstiskā un lokālā mērogā, mēs dosim iespēju augt gan viņiem, gan pilsētai.

- Ko jūs darīsiet citādi, ne tā kā Leonīds Salcevičs?

- Pirmām kārtām - dialogs ar uzņēmējiem būs citāds. Kad mehāniķim atved automašīnu, viņš jau nesāk uzreiz mainīt visas detaļas, viņš ar to izbrauc, pārbauda - kas klibo, kas nolietojies? Šobrīd esmu ticies ar domes darbiniekiem, ar kapitālsabiedrību vadītājiem, pagaidām tā bija tikai iepazīšanās, bet drīz iesim cauri visam padziļināti, lai uzzinātu, kādi ir katras struktūrvienības vadītāja mērķi, lai varētu mainīt to, kas ir jāmaina. Domāsim, kā pakalpojumus iedzīvotājiem padarīt efektīvākus un, iespējams, arī lētākus. Lūkosim, kā sakopt pilsētu, kā tikt vaļā no graustiem, kā sakopt degradētās teritorijas. Nevar teikt, ka iepriekšējā vadība neko nedarīja šajā jomā, tomēr kaut kas netika līdz galam izdarīts. Centīsimies izvairīties no tādiem gadījumiem, kad naudas apgūšanas ātruma dēļ objekts tiek atdots domes kapitālsabiedrībai bez iepirkuma. Kapitālsabiedrībām nav tādu resursu, lai realizētu tik lielus projektus. Šādu lēmumu dēļ tiek kavēti kapitālsabiedrības tiešie pienākumi. Bet, runājot kopumā, lai pārredzētu darba lauku, ir nepieciešami cilvēki, kuriem var uzticēties. Ikvienam cilvēkam ir jādod iespēja pārbaudīt sevi jaunas vadības klātesamībā, jo varbūt viņi vēl nav paspējuši atvērties? Došu iespēju strādāt, un tad varēsim redzēt, kurš spēj un prot un kurš - ne. Mana komanda ir zinoša, arī administratīvie resursi ir pietiekami nopietni, mēs tiksim galā. Es tomēr negribētu pētīt, kas iepriekšējā priekšsēdētāja laikā bija darīts nepareizi, es gribu mūsu komandas varēšanu pierādīt ar darbiem. Man darbinieki pirmām kārtām ir cilvēki - katrs ar savām vajadzībām, prāta spējām un vēlmēm, es nekad ne uz vienu neesmu pacēlis balsi, vienmēr esmu mēģinājis atrast kompromisus. Ienaidniekus un slikto var «atrast» un saskatīt ātri, bet draugus un uzticamus cilvēkus jāmāk saglabāt, «noturēt» labas attiecības. Jaunais amats būs smags, jo visiem viss ir vajadzīgs «vakar». Un jāatceras, ka sagraut ir ļoti viegli, radīt no jauna - problemātiski. Filigrāni jārisina jautājums: kas velk uz leju un kas ceļ uz augšu? Atcerieties fabulu par līdaku, vēzi un gulbi, kuri katrs vilka vezumu uz savu pusi. Patiesībā jau vilcēji ir visi, tikai jāprot katram iedot to darbu, kas viņam patīk, un tad katrs arī strādās no sirds.

- Izklausās labi, tomēr Jēkabpils domē jau pirmās nesaskaņas: deputāts Kaspars Ģirģens paudis neizpratni par deputātes Kristīnes Ozolas iecelšanu jūsu padomnieces amatā - ar algu 2000 eiro pirms nodokļu nomaksas.

- Šobrīd pašvaldībā nodarbinātie četri jurist, no kuriem viens ir ilgstošā prombūtnē, strādā iepirkumu sfērā, kur ir ļoti saspringts darbs sakarā ar Eiropas fondu apguvi, bet trīs juristi veic pašvaldības iekšējo dokumentu - lēmumprojektu un protokolu - sagatavošanu un analīzi, tāpēc pašvaldībai līdz šim pietrūka cilvēkresursu, lai aktīvāk iesaistītos pilsētai svarīgu jautājumu apspriešanā valstiskā līmenī, kad tiek izstrādāti jauni normatīvie akti. Padomnieka darbība nedublē esošo pašvaldības juristu darba pienākumus, bet dod iespēju laikus iesaistīties stratēģiski svarīgu jautājumu izlemšanā, tāpēc profesionāla eksperta ienākšana pašvaldības komandā ir vitāli svarīga pozitīvu pārmaiņu vadības ieviešanai. Padomnieka amatam tika uzrunāta deputāte Kristīne Ozola, kurai ir atbilstošas kompetences un prasmes. Pieņemot darbā padomnieku, ir noteikts mazāks atalgojums par maksimāli noteikto, un pēc pārbaudes laika beigām tiks veikta padomnieka darba novērtēšana, paveikto darbu izvērtēšana un atalgojums, iespējams, tiks koriģēts.

- Kā domājat veidot Jēkabpils tēlu? Man kā garāmbraucējai Jēkabpils asociējas ar cietumu un skandalozo «zelta tualeti», kuras jauncelsme pilsētai izmaksāja 85 000 eiro.

- Protams, mēs nevēlamies, lai pilsēta asociējas ar kaut ko tādu... Pilsēta jāsakārto, mums ir skaista pils, mums ir divi Daugavas krasti. Ir apskaņots aizsargdambis, kas uztaisīts kā promenāde, taču tur mūzika skan tikai konkrētos pasākumos. Kāpēc gan tur nevarētu skanēt klusināta mūzika katru dienu vai vismaz piektdienu vakaros? Esmu runājis ar speciālistiem par ielu infrastruktūras sakārtošanu: kāpēc, piemēram, sabojātas ceļu barjeras netiek remontētas nedēļām ilgi? Protams, tualetei nav jābūt vienīgajam objektam, ko brauc skatīties... Bet konkretizēsim: pati tualete izmaksāja ap 20 000 eiro, bet ir vēl pievilkta siltumtrase, kanalizācija, ūdensvads un elektrība, ir nobruģēts ceļš, nojaukti vecie pamati. Un tualete tagad ir estētiska, tā atrodas parkā. Konkursa rezultātā tika izvēlēts viens variants, kas gan nebija vislētākais, taču, domāju, vislabākais. Piedodiet, šodien nekas nenotiek par velti. Mēs izpildām visas būvniecības prasības, godīgi maksājam nodokļus, tas nav atrast kādu «kreiso» brigādi un pa puscenu uzbūvēt apšaubāmu celtni. Salīdzināsim: konteinertipa tualetes uzstādīšana Rīgā maksā ap 60 000 eiro.

- Jūs esat Zaļās partijas biedrs, un tas jums uzliek «zaļus» pienākumus. Vai Jēkabpils apkārtnē - līdzīgi kā, piemēram, Jūrmalā, kur nodega nelegāla atkritumu izgāztuve - nav kādi vidi apdraudoši objekti?

- Mūsu pilsēta ir krustcelēs, kur krustojas gan lieli valsts nozīmes ceļi, gan dzelzceļa līnijas Maskavas, Baltkrievijas, Ventspils, Rīgas virzienā. Visas bīstamās kravas iet cauri mūsu pilsētai. Ja runājam no atkritumu viedokļa, nekā bīstama mums nav, kaut gan... Pats esmu paraplāna pilots, lidoju jau divdesmit gadus, un no augšas es labi redzu, kas notiek uz zemes. Esmu daudzkārt izteicies par kādas vietas sakārtošanu, pateicoties skatienam no augšas. Ir vairākas nesakārtotas vietas, kur tiek izmesti parasti atkritumi. Tāpēc strādāsim, lai mazinātu iespēju izmest atkritumus nevietā. Krustpils novadā mēs savulaik izveidojām vides dienestu, kas cīnījās ne tikai pret malu zvejniekiem: dienesta uzdevums bija arī konstatēt nelegālas izgāztuves un cilvēkus, kas vainojami to veidošanā. Nepietiek tikai ar to, ka konstatējam: atkritumi ir izgāzti. Vajag notvert vainīgos. To mēs arī izdarījām, pierādot to, ka konkrētie cilvēki tiešām vainīgi. Viņiem nācās samaksāt sodu. Un vēl. Pilsētā ir ūdeņi, kas jāaizsargā - piemēram, Daugava, kas atrodas pilsētas teritorijas posmā. Mūsu puiši nevis izvelk maluzvejnieku tīklus, bet sagaida, kad viņi nāks pēc sava nelikumīgā loma. Reizēm ir tā, ka gaida pat nedēļu. Maluzvejnieku tīkli maksā no trīs līdz 30 eiro - tā nav liela nauda. Ja to tīklu iznīcina, maluzvejnieks nopirks vietā jaunu. Bet, noķerot «maliķi» nozieguma vietā un sastādot aktu, ir jēga: viņiem nākas maksāt sodu. Zaļais uzstādījums man ir tuvs: mūsu ģimenei ir sava lauku sēta, pats esmu sienu pļāvis, govis slaucis un kartupeļus vagojis. Daba ir jāciena, jo tā mums ir tādā apjomā, par ko citi var tikai sapņot. Tāpēc arī pilsētas zaļums jāsakārto. Skaisti veidojas bijušais karjers - Radžu ūdenskrātuve, kur ir Zilā karoga pludmale, ūdenskrātuvē ir ielaists liels skaits zivju, sakārtojas arī Mežaparks. Pašvaldība, sakārtojot vidi, var rīkoties tikai atbilstoši likumam: piemēram, mēs varētu par konkrētu naudas summu nojaukt padomju gados celtu daudzstāvu ēku, kas ir bez cilvēkiem un sabrukuma stāvoklī, tomēr naudas summa būs daudz lielāka, jo likums pieprasa nojaukšanas projektu, saskaņošanu utt. Visam ir nepieciešama nauda, resursi, enerģija...

- Skolas neviens negrasās slēgt?

- Nav tādas nepieciešamības. Mums ir Valsts ģimnāzija, mums ir arī 2. vidusskola, kurā mācās mazākumtautību bērni. 2. vidusskola ir liela kā objekts, taču piepildījums ir tāds pats kā pārējās skolās. Mums ir koledža, 3. vidusskola, vakara vidusskola, sākumskola. Ir arī augstskolu filiāles. Bet uz ģimnāziju jāiet tikai tiem, kuri vēlas pēc tam studēt augstskolā. Pretējā gadījumā rodas daudz izglītotu cilvēku bez profesijas... Šī sistēma jālauž kādā nesāpīgā veidā. Piemēram, sastrādājoties ar uzņēmējiem, kuri mudinātu atvērt jaunu specialitāšu apgūšanu koledžā, pēc tam nodrošinot jauniešiem prakses vietas.

- Tad jau bezdarbs Jēkabpilī nedraud.

- Varētu tā teikt. Taču Labklājības ministrija mūs ir iedzinusi stūrī. Ir garantētais iztikas minimums, ko nodrošina pašvaldība ar savu budžetu, iespējas saņemt bezmaksas medicīniskos pakalpojumus, komunālo maksājumu segšana maznodrošinātajiem... Ir daļa cilvēku, kuriem tas tiešām nepieciešams. Bet šobrīd ir ārkārtīgi daudz tādu, kas uz pabalstiem vien dzīvo. Piemēram, apkopēja ar minimālo algu un cilvēks, kuram ģimenē ir divi vai trīs bērni, viņš nestrādā, bet saņem to pašu, ko apkopēja, kas strādā. Kāpēc gan lai viņš ietu strādāt? Bet kāpēc šī sistēma vēl nav salauzta? Tāpēc, ka šādus nosacījumus mums uzspiež «no augšas». Tas nozīmē - vairot liekēžus. Laikam jau mēs nevienam neesam vajadzīgi kā strādīga, godīga tauta, mēs Eiropai esam vajadzīgi kā patērētāji, nevis kā ražotāji. Tas ir nepareizi, ka pakļaujamies šādām prasībām un veidojam patērētāju sabiedrību. Diemžēl tā mēs varam tikai nogrimt.