20 GADI: Ko Latvijai iemācījusi Talsu traģēdija?
Divi apstākļi izceļ pirms divdesmit gadiem notikušo traģēdiju Talsos starp daudzām citām reizēm ar Latvijas mērogā miera laikam lielu vienlaicīgi bojā gājušo skaitu: viņi visi bija mazi vai ļoti jauni, un vainu par viņu nāvi nācās sadalīt starp policijas un glābšanas dienesta darbiniekiem.
Mainās sabiedriskās iekārtas, cilvēku rīcībā esošā tehnika ar īpaši drošības uzturēšanai domāto tehniku tajā skaitā, un pēc katras lielas nelaimes tiek veidotas komisijas, sākti tiesu procesi, pieņemti jauni likumi, izdoti noteikumi un doti zvēresti nekad neko tādu vairs nepieļaut, taču nav nekādu cerību ar to visu nākamās traģēdijas novērst. Mēs varam vienīgi ļoti censties, lai nākamo nelaimi Latvijā, ko tomēr nāksies salīdzināt ar Maxima veikala sabrukšanu 2013. gada 21. novembrī virs 54 cilvēkiem, aizbīdītu no šā vai nākamā gada uz piecus vai desmit gadus vēlāku laiku. Atgādinājumam par 1997. gada 28. jūnijā Talsos notikušo ir jākalpo šādu centienu uzturēšanai. Tajā reizē Iekšlietu ministrijas rīkotajos ugunsdzēsēju un policijas svētkos ugunsgrēku dzēšanai un cilvēku nocelšanai no uguns vai kā savādāk apdraudētām vietām domāts autopacēlāja grozs tika pārvērsts par ierīci bērnu uzjautrināšanai ar celšanu gaisā. Līdz 19 metru augstumam paceltais grozs nolūza un nokrita zemē. Dzīvību zaudēja deviņi bērni, bet kopā 21 bērns un daži pieaugušie guva smagus ievainojumus. Togad 28. jūnijs iekrita sestdienā. Nākamajā pirmdienā, 30. jūnijā, Neatkarīgās līdzīgi kā citu avīžu un vispār masu saziņas līdzekļu saturs pamatā bija viss, kas saistīts ar šo notikumu. Mūsu avīzes 1. lpp. Taivo Trama teksts un fotoattēli informēja, ka Bērni mirst pieaugušo svētkos, un 3. lpp. Sandris Vanzovičs jau bija izpētījis gandrīz visu, kā Melna ēna pārlaidusies Talsiem. Lidija Dārziņa 2. lpp. komentārā atspēkoja sakāmvārdu, ka nelaime nenākot brēkdama. Proti, bija jau iepriekš tajā vasarā dažādas nelaimes ar cilvēku upuriem vai par mata tiesu no cilvēku upuriem notikušas, bet palikušas bez kaut cik būtiskas ievērības. Tāpat savu prātu, acis un rokas visu ar Talsu nelaimi saistītā aprakstīšanai 30. jūnija, turpmāko dienu un tāpat turpmāko mēnešu laikā pielika gandrīz vai visi žurnālisti, kas tobrīd strādāja avīzē. Tikai - kas bērniem, viņu vecākiem un mums pašiem no tā, ka visi šie ritentiņi tik aši un knaši griezās, tajā skaitā Andra Šķēles valdība svētdienā sanāca uz ārkārtas sēdi, rīkoja klusuma brīdi un nodibināja komisiju?! Tieši tajās pašās dienās avīzē nācās likt ziņu no Vecmīlgrāvja, kur divi bērni aizgājuši spēlēties ne jau kaut kādās aizliegtās vietās, bet namu pārvaldes ierīkotā smilšu kastē, kur viņi pakļuva zem smiltīm un bija beigti.
APLIS UN ARĪ KRUSTS. Talsu traģēdijas piemiņas vietā saskatāmās zīmes / Foto: Arnis KLUINIS
Neviens, protams, skaļi nepateiks, ka divi bojā aizgājuši bērni būtu tikai divi bērni un tāpēc reizes četras mazāk vērtīgi par astoņiem vai deviņiem un ka vienam tādam bērnam vispār nebūtu vērts pievērst uzmanību. Ikdiena gan liecina, ka cilvēki tieši šādiem vērtējumiem seko, pat ja paši nepamana, ka seko. Ļoti īpatnējā veidā šī kolīzija atklājās pāris mēnešus vēlāk, kad toreizējais Talsu rajona (jo toreiz vēl Latvijā bija rajoni) sociālās aprūpes nodaļas vadītājs Juris Haberkorns žēlojies Neatkarīgās žurnālistei par valdību, kas iedevusi ne jau par maz, bet iedevusi daudz par daudz 28. jūnija nelaimē cietušajiem vai viņu tuviniekiem. Proti, piešķīrusi 30 tūkstošus latu (kad Latvijā vēl bija lati un pasaulē nebija eiro) uz visiem ievainotajiem un 7000 latu - deviņu bērnu apglabāšanai. «Tas man nav saprotams!» zūdījies ierēdnis jo īpaši par bēru naudu, jo normāls bērns taču jāapglabā par 200 latiem gabalā un ne par santīmu dārgāk. Turpat viss arī bija izskaidrots, ka pašvaldības ierēdnis uztraucies par perspektīvu, ka pie viņa sāks nākt no Rīgas nepamanāmās nelaimēs cietušie, bet prasīs palīdzību ar valdības dāvanām daudzmaz salīdzināmos lielumos.
Valdība savā ārkārtas sēdē bija piešķīrusi Talsu traģēdijas dēļ izveidotajai komisijai 100 tūkstošus, no kuriem komisija pāris mēnešu laikā iztērēja 77 tūkstošus un savu darbību izbeidza. Puse naudas droši vien izmaksāta cietušajiem pēc šeit jau minētā cenrāža, otra puse palikusi nezin kur. Ir fiksēts arī tāds moments, ka Talsu slimnīcai nācies žēloties Neatkarīgajai, ka slimnīca nebija vai vēl nebija saņēmusi kompensāciju par medikamentu un citu nelaimes gadījumā cietušo glābšanai nepieciešamo līdzekļu pārtēriņu.
Pāris gadus vēlāk Talsos raisījās diskusija, vai vērts tērēt pārdesmit tūkstošus latu nelaimes piemiņas vietas ierīkošanai, vai pareizāk tomēr ar naudu, cik nu tās bija, atbalstīt negadījumā smagāk cietušos. Piemiņas vietu, kā redzams, tomēr ierīkoja. Tagadējā Talsu novada pašvaldība informēja Neatkarīgo, ka vakar tur ziedus nolicis jaunievēlētais domes sastāvs ar Edgaru Zelderi priekšgalā. Šovasar, līdzīgi kā citos gados, kad 1997. gada notikuma gadadiena sasniedz katru nākamo apaļo skaitli, tikšot atjaunoti piemiņas vietas apstādījumi un apgaismojums. Pašvaldības redzes lokā tagad neesot neviena, kurš lūgtu palīdzību 1997. gada nelaimes dēļ. Neatkarīgajai pāris mēnešus pēc nelaimes gan nācās brīdināt, ka visiem cietušajiem iespējama kaut kāda invaliditātes pakāpe un ka pabalsts invalīdam ir, t.i., toreiz bija, 25 lati mēnesī. Cerēsim, ka bērniem ievainojumi tiešām sadzija labāk, nekā sākumā izskatījās. Valsts atbalsts invalīdiem naudas izcelsmē audzis pa kārtu (ak, cenas gan arī cēlušas, tomēr...), bet galvenais ir tas, ka valsts no šajā nelaimē cietušajiem tomēr atpirkusies vēl daudz dāsnāk nekā sākumā mēģināja atpirkties no šiem un nekā ir reāli atpirkusies vai pat nav nekā atpirkusies no daudziem citiem.
Talsu traģēdija ir īpaša ar to, ka atbildību pa bērnu nāvi un visām citām ciešanām nācās sadalīt starp policijas un glābšanas dienesta darbiniekiem, kuru vietā valsts samaksāja apmēram 600 tūkstošus eiro no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Policisti un glābēji par savu vainu samaksāja ar saviem amatiem un arī brīvību, bet tas nu gan uz īsu laiku. Diez vai šeit jāsauc vārdā divi pacēlāju apkalpojošie darbinieki, kas savas bravūras vai bērnu un vēl jo vairāk viņu vecāku prasību dēļ ielaida maksimāli četru cilvēku celšanai konstruētā grozā vairāk par divdesmit cilvēkiem. Viņi tika notiesāti ar brīvības atņemšanu, bet amnestēti. Virs viņiem esošā uzraugu un vadītāju ķēdīte iztika ar nosacītiem kriminālsodiem un disciplinārsodiem līdz atlaišanai no darba. Lai gan viņu vainu tas nemazina, sodu piemērošanā patiešām jāievēro samērība un izvairīšanās sodīt tikai dažus grēkāžus. Gan līdz 1997. gadam, gan līdz šai baltai dienai daudzi cilvēki Latvijas Republikas piešķirtos formas tērpos grēkojuši smagāk, bet nekāds sods viņiem nav ne sapņos iespējams.
Valsts atbildības lielumu Talsos iespējams novērtēt salīdzinājumā ar traģēdiju pie Madonas, kur sacensību laikā no Rāceņu trases izlidojis automobilis nogalināja septiņus un ievainoja 28 cilvēkus. Notika tas bez tieši vienas dienas divus gadus vēlāk nekā Talsos, t.i., 1999. gada 27. jūnijā. Protams, ka arī tad valsts iestādes purināja viena otru par to, kura kurai ko atļāvusi, saskaņojusi un nav pietiekami kontrolējusi utt., bet tas bija vienprātīgs viedoklis, ka valstij atbildība par to visu mazāka.
Naudas izteiksmē, kā informēja Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), atbildība sasniegusi apmēram 600 tūkstošus eiro un šie cipari vēl nav galīgie. Kompensāciju tāmes augšana ir ārkārtīgi izteiksmīga liecība tam, kas vispār noticis Latvijā pa pārdesmit gadiem. Pirmajā piegājienā, tātad, upuriem vajadzēja būt pateicīgiem bez gala, ka pati valdība viņiem piešķīrusi vispār kaut ko. Otrajā piegājienā viņi caur tiesu prasīja vairāk un tika aizsūtīti mājās bez nekā. Trešajā piegājienā tiesas sāka šīs prasības apmierināt un prasību summas sāka augt proporcionāli izredzēm tikt pie tik lielas naudas, kas padarītu stāvus bagātus ne vien cietušos, bet arī viņu advokātus. Prasību summa eiro izteiksmē pārsniegusi 17 miljonus eiro. Ceturtajā cēlienā uzvarējis kaut kas veselajam saprātam līdzīgs. VUGD uzsācis sarunas ar prasītājiem un vienojies, ka valsts kompensēs sešu mirušo bērnu tuvinieku morālās ciešanas ar 28 tūkstošiem eiro par katru un no 10 citām lietām atpirksies ar apmēram pusmiljonu eiro kopā. Vienas lietas izskatīšana sākta tikai 2015. gadā, un par tās rezultātiem varēsim spriest labi ja traģēdijas 25. gadadienā. Protams, sabiedrības kopējo izmaksu tāme ir vēl daudz augstāka, sākot no mediķu un beidzot ar tiesnešu darbu un bojā gājušo bērnu nesamaksātajiem nodokļiem. Jaunākajam no viņiem šobrīd būtu 25 un vecākajam - 46 gadi.