Lubānietis Māris Valainis. Aiviekstes krastu nemiera gars

Lubānietis Māris Valainis ir viens no tiem nemiera gariem, ap kuriem idejas sprēgāt sprēgā un kurš spēj arī tās iemiesot dzīvē. Gan radīta dabas taka Aiviekstes ozoli, gan akmens laikmeta apmetne. Viņa rokām darinātās lietas skatāmas gan Lubānas Amatnieku centrā, gan izstaigājot taku. Nu Mārim padomā ir iztīrīt seno dzelzceļa trasi, kur ierīkot veloceliņu, bet ziemā tā būtu labu labā slēpošanai.

Dabas taka vijas labu gabalu (teju 11 kilometru) pa tauvas joslu gar Aiviekstes krastiem. To pārsvarā kārtībā uzturot pats Māris, tikai pa laikam piesaistot brīvprātīgos. Diemžēl tā esot, ka lielākoties jārēķinās ar saviem spēkiem, jo vairākums labprātāk kopj savu sētu, bet ārpus tās - bez entuziasma. Kad jau ir kaut kas gatavs, tad ar laiku novērtē. Tā sākumā tikai retais pa taku pastaigājies, bet tagad «jau cītīgi tiek apmeklēta» - kāds skrien krosu, cits min velosipēda pedāļus, cits nūjo, atzīst takas autors Māris Valainis. Viena no pirmajām pieturas vietām tajā ir loka šaušanas stends, kur var roku iemēģināt gan pratēji, gan nepratēji. Māris ir labs padomdevējs un ātri vien ierāda šo seno māku arī citiem. Tiesa, iesācējiem vieglāk iemēģināt roku ar lokiem, ko no mūsdienīgiem kompozītmateriāliem gatavo Māra draugs, kurš dzīvo Madonā. Ar pašgatavoto, kas tapis no koka, šaušana ir grūtāk apgūstama, tas, piemēram, pirms lietošanas jāiesilda, nav nekādu palīgrīku bultas novietošanai, līdz ar to vairāk jāpaļaujas uz savām izjūtām, to lietojot. «Es neuztveru loka šaušanu kā ieroci, vairāk kā meditatīvu instrumentu,» paskaidro Māris. Viņu pašu tas uzrunājis, kad rīkojis šajā pusē Viduslaiku svētkus, kuros vajadzēja mest šķēpu, akmeni, šaut ar loku. Pats viņš sevi nosauc par adrenalīna cilvēku, kam netīk ilgi noņemties ar ko vienu, vienmēr gribas apgūt ko jaunu. Šobrīd maizes darbs esot sporta darba speciālists (uz pusslodzi) pašvaldībā un skolā vieglatlētikas treneris. Pēc profesijas gan esot galdnieks un kādu laiku nodarbojies ar mēbeļu ražošanu.

ĪSTS LOKS, nevis darināts no kompozītmateriāliem, prasa īpašu prasmi apieties: gan iesildīt koku, gan izvēlēties pareizo vietu, kur pielikt bultu, gan izšaut to / F64

Pa to, ka viņš ir diplomēts galdnieks, var pārliecināties, ielūkojoties akmens laikmeta apmetnē, kas ir netālu no pilsētas, bet, atrodoties tajā, šķiet, tiešām laika rats ir pagriezies atpakaļ, kad uguni ieguva, virpinot kociņu pret otru koku. Bēdīgi tikai, ka ir cilvēki, kam kaut ko vienmēr gribas postīt, nopūšas Māris, vedinot mūs aplūkot savu saimniecību. Viņš gan norāda, ka tā, protams, ir vien nosacīta atblāzma no akmens laikmeta, par kuru rakstisku liecību diemžēl nav, tāpēc varam tikai palīgā ņemt arheologu atklājumus un pašu iztēli. Lielākā būve ir ar ādām aplikts slietenis, kurš, izrādās, nav tukšs - tur ir dažādas lietas, kas varēja būt noderīgas senajiem cilvēkiem. Māla podi, kurus gatavojot jau mūsu tālie senči bija atklājuši, ka tie kļūst izturīgāki un nesaplaisā, ja pievieno dažādus piemaisījumus - zvirgzdus un gliemežvākus. Pēc tā, kādas formas tie ir un kādi raksti tos klāj, arheologi nosaka to vecumu. Ir arī no apses darināta vienkoce, bet blakus slietenim guļ interesanta apaļa laiva, kuru ūdenī nemaz nav tik viegli novaldīt - vajadzīga laba līdzsvara izjūta. Kad te rīkojot nometnes vai uzņemot tūristus, nereti pats attiecīgi saģērbjoties, piebilst apmetnes veidotājs. Bet galvenais jau ir stāsti - gan par sadzīvi, gan medībām, gan tirdzniecību ar kaimiņu apmetnēm. Var arī pamēģināt iejusties senā cilvēka ādā un iegūt uguni, rīvējot kociņu pret otru koku. Māris domā, ka kramu retāk izmantoja šim nolūkam, tas vairāk derēja bultu uzgaļiem, kasīkļiem un citiem noderīgiem rīkiem. Viņš uzsver, ka senajam cilvēkam nekad nebija tāda brīža, kad nebija, ko darīt, un, lai izdzīvotu, vajadzēja daudz praktisku zināšanu. Ja mēs tagad apmainītos ar viņiem laikmetiem, diez vai spētu tajā izdzīvot.