Skola ar Kalpaka vārdu bažīga par nākotni

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Meirānu Kalpaka pamatskolas, tāpat kā daudzu citu Latvijas mazo skolu, nākotni apdraud arvien sarūkošais bērnu skaits. Un, iespējams, tās slēgšanu neatturēs tas, ka te savulaik mācījies gan pirmais Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks, gan slavenais operdziedātājas Jānis Zābers, kuram par godu nu jau vairāk nekā 20 gadus Meirānos rīko zēnu vokālistu konkursu Aiviekstes lakstīgalas.

Skolas liktenis daudz neatšķiras no citu mazo lauku skoliņu dzīves stāsta. Vēl pirms trim gadiem šajā Indrānu pagasta (Lubānas novads) skolā mācījās 50 bērnu, tagad to ir kopumā 45 - gan vispārizglītojošajā, gan speciālajās programmās. Skolas paspārnē ir arī pirmsskolas grupa, ko apmeklē astoņi mazie indrānieši. Ir saglabāts arī internāts, un tajā mīt desmit audzēkņi no sociālā riska ģimenēm.

Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Skola ir darbīga un piedalās arī Comenius, Nordplus un Erasmus projektos. Par spīti tam, skolas direktore Lana Kunce neslēpj bažas, ka arī viņas vadītā mācību iestāde tuvākajos gados varētu tikt slēgta, jo te ir apvienotās klases ne tikai sākumskolas, bet arī 7.-9. klašu grupā (tajā kopumā ir 12 skolēni). Nu nespēšot izpildīt Izglītības un zinātnes ministrijas prasības pēc minimālā skolēnu skaita pamatskolas posmā, nopūšas direktore, piebilstot, ka desmit kilometru rādiusā atrodas divas citas skolas - Lubānas vidusskola un Degumnieku pamatskola, bet Barkavas pamatskola - 16 kilometru attālumā. Tiesa, abas pēdējās ir Madonas novadā. Direktore norāda, ka daļai lauku bērnu šīs mazās skolas ir vairāk nekā mācību iestāde. Ja to nebūs, maznodrošināto ģimeņu atvases var palikt bez izglītības, jo lielajās skolās «viņi pazudīs». Patlaban te 80% esot tieši no šādām ģimenēm. Aptaujājot vecākus, ko tie izvēlētos, ja Meirānu skola tiktu slēgta, daļa balsojuši par Lubānas vidusskolu, bet pārējie atzinuši, ka meklēs mazu skoliņu, jo viņu atvase nespētu iedzīvoties «lielā kombinātā».

«Mēs esam kā viena ģimene, kas cenšas nepalaist garām nevienu tās locekli neievērotu - aizvedam gan ekskursijās, jo vecāki to paši nespētu izdarīt finansiālu apsvērumu dēļ, gan nodrošinām brīvpusdienas, bet bērniem no sociālā riska ģimenēm - arī mājvietu internātā, daži tajā mīt jau no četru gadu vecuma,» teic skolas direktore. Daudz palīdz biedrība Meirānieši, kas atbalsta skolu un arī ikgadējo zēnu vokālistu konkursu Aiviekstes lakstīgalas. Tas šogad pulcēja aptuveni 40 zēnu.

Darbojoties projektos, L. Kunce pabijusi arī citu valstu skolās. Viņa pārliecinājusies, ka arī Somijā, kas parasti tiek minēta kā kvalitatīvas izglītības piemērs, ir vieta mazajām skoliņām. Tāda ir arī Koli skola pie Krievijas robežas, kurā mācās 22 bērni (miestā dzīvojot tikai 200 iedzīvotāju). Pastāvīgi gan tur strādā divi skolotāji, bet pārējie atbrauc. Meirānos pastāvīgā darbā ir desmit pedagogi, bet vēl daži piestrādā. Likme gan ir tikai pāris skolotājiem. «Mums vienmēr Somiju piesauc kā piemēru, taču es tam oponēšu. Un tieši bērnu uzvedības ziņā. Šī visatļautība, kas tur ir vēl lielākā mērā, atstāja nepatīkamu iespaidu. Priecēja, ka mūsu un igauņu bērni spēja gan klausīties, gan respektēt pārējos,» teic L. Kunce. Pārrunājot reformu ar igauņu pedagogiem, viņi atzinuši, ka nebūt nav sajūsmā par notikušo - reformējot vienu no Hījumā salas vidusskolām, kurā mācījušies 300 bērnu, pamatskolā palikuši tikai 130. «Skaidrs ir viens - ja šī skola tiks slēgta, Meirāni zaudēs, jo pazudīs pagasta (tajā dzīvo ap 900 iedzīvotāju) sabiedriskās dzīves centrs. Jo nekā jau te cita apkārtnē nav - vien dažas zemnieku saimniecības un mēbeļu ražotne,» rezumē skolas direktore.