Latgales simtgades kongresā pieņemtajā rezolūcijā ietverta virkne prasību attiecībā uz latgaliešu valodas valstiskā statusa noteikšanu, paredzot gan tās rakstu valodas lietojuma paplašināšanu, gan latgalisko nosaukumu atgriešanu, gan mācības skolās. Dokumenta ultimatīvais saturs nepatīkami pārsteidzis arī sabiedrībā zināmus latgaliešus.
Valodniece un politiķe Janīna Kursīte ir pārliecināta, ka bez diskusijām šādas prasības nav īstenojamas. Katrā ziņā - ne jau ar spiedienu un ultimātiem. Viņa akcentē, ka neviens neliedz latgaliešu valodu, tajā skaitā - arī rakstu, izkopt skolās un augstskolās, un tas tiek arī darīts. Gan Valsts kultūrkapitāla fonds, gan citi finanšu avoti atbalsta latgaliešu aktivitātes, arī valodas jautājumā. Ja vēl jānodrošina papildu stundas rakstības apmācībai, tad jautājums - kuras stundas izņemt no saraksta? Cik vispār šobrīd no tiem cilvēkiem, kas dzīvo Latgalē, prot literāri rakstīt latgaliski? J. Kursīte ierosina vienu otru no lielajiem aktīvistiem uzrakstīt domrakstu vai diktātu latgaliešu literārajā valodā - vai tikai neizrādītos, ka paši nespēj to izdarīt? Ja būs jānodrošina apmācība ne tikai pašiem latgaliešiem, bet arī citu novadu valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, lai tie spētu atbildēt uz iesniegumiem latgaļu mēlē, vai ir aprēķināts, cik tas viss izmaksās?
Un ko tad lai saka lībieši - tad jau viņiem arī jāpieprasa tieši tas pats? J. Kursīte ir pārliecināta, ka «no nepareizā gala pieejam» un tiek jaukti svētki ar ikdienu, kad runājam par problēmām. Ne jau kongresā tas bija jādara. «Tā vietā, lai rosinātu radošus procesus, tiek likti lietā ārdoši,» uzskata valodniece. Kam gan noteikti būtu jāpievērš lielāka uzmanība un kas garīgi jāstiprina, tad tā esot pierobeža, kur dzīvo ne tikai latgalieši, bet arī citu tautību ļaudis.
Arī Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis ir neizpratnē par rezolūciju, ko veidojusi «šaura cilvēku grupa» (pēdējā versijā nosaukta par latgaliešu saietu): «Tas ir krietni šauts pāri pār strīpu. Nu nav jāprot visiem latgaļu valoda, pieprasot, ka uz iesniegumu, kas rakstīts dialektā, jāatbild teju tikai latgaliski. Turklāt - kurš latgalietis tad neprot latviešu literāro valodu?» Nu neredzot viņš latgaliešu valodai apdraudējumu. Visi, kas grib tajā runāt, to arī dara. Viņš uzskata, ka ir daudz svarīgāki jautājumi reģiona attīstībai, bet ar šādiem ultimatīviem dokumentiem tiek celta siena starp pašiem latviešiem, kas šābrīža situācijā nepavisam nav labākais scenārijs. «Esmu par Latgali, kas vieno, nevis šķeļ,» uzsver A. Barševskis.
Kārsavas novads ir viens no tiem, kur jau tagad ielu norādes ir arī latgaliski. Cīņās ar Valsts valodas centru, kas pieprasa tās noņemt vai latviskos nosaukumus izcelt lielākus, pašvaldība ir nepiekāpīga: plāksnītes ar uzrakstiem Kļovu īla, Duorzu īla, Jaunuo īla utt. ir un paliks. Taču arī vietvaras vadītāja Ināra Silicka, atzīstot sava novada proaktivitāti latgaliešu valodas lietās, šaubās par nepieciešamību skolās mācīt latgaliešu literāro rakstu valodu un pieprasīt tās lietojumu visā valstī. Jāņem vērā, ka katrā Latgales novadā runā tik atšķirīgi, ka normēt un noteikt visiem vienu - būtu visai sarežģīti. Kurš tad būšot tas pareizais novads? Viņai šķiet, ka «tiek rakts ne tur, kur vajag» un «ne pēc tās stabules».
