LAU: ceļu stāvoklis visā Latvijā ir līdzīgs

Intervija ar VAS Latvijas autoceļu uzturētājs Liepājas ceļu rajona direktoru Guntaru Laugali.

- Pēdējā laikā aktualizēts jautājums par kritisko ceļa stāvokli Bauskas rajonā. Jautāju jums kā profesionālim: vai šāda situācija ir tikai Bauskas rajonā un cik lielā apjomā Latvijas autoceļu uzturētājam (LAU) ir iespēja ietekmēt ceļu stāvokli Latvijā kopumā?

- Ceļu stāvoklis visā Latvijā ir līdzīgs. Bauskas rajona vietējās izpildvaras un sabiedrības centiens pievērst uzmanību kritiskajam ceļu stāvoklim ir mēģinājums piesaistīt papildu finansējumu Bauskas novada ceļu sakārtošanai.

Lielu iespaidu uz ceļu stāvokli atstāj mainīgie laika apstākļi, kas, jāatzīmē, Liepājas rajonā ir vēl nelabvēlīgāki nekā Bauskas apkārtnē - mums ir vēl mainīgāka ziema - agrāk uzsnieg, ātrāk sasalst un ātrāk atkūst, respektīvi - sasalšanas un atkušņu ciklu ir vairāk, tātad ietekme uz ceļu stāvokli lielāka.

Ļoti līdzīga situācija Bauskas novadam ir izveidojusies Priekules novadā - arī šajā vietā realizējas līdzīgs scenārijs. Manā skatījumā Priekulē situācija ir vēl smagāka, jo tad, kad slēdza Priekules-Vaiņodes dzelzceļu, tā laika valdība solīja parūpēties par labiem autoceļiem. Rezultātā nav ne dzelzceļa, ne sakārtotu autoceļu. Nelieli uzlabojumi ir veikti ceļa posmā no Liepājas uz Priekuli, bet vissliktākajā stāvoklī ir ceļa posmi Priekule-Vaiņode un Gramzda-Skoda. Piebildīšu, ka tie ir ceļi ar asfalta segumu, kas uzklāts pirms 30 gadiem. Astoņdesmito gadu beigās ceļa būvētāji savu darbu nepabeidza līdz galam - uzklāta ir tikai asfalta apakškārta, kas tagad burtiski sabrūk. Es pat brīnos, ka asfalts vispār tur vēl ir - apakškārtai faktiski būtu jāsabrūk jau dažu gadu laikā. Mēs, ceļu uzturētāji, to lāpām ne tikai pavasarī, bet visu laiku - ziemā aiztaisām avārijas bedres ar auksto asfaltbetona tehnoloģiju, kas ir ļoti dārgs, bet īslaicīgs risinājums, savukārt pavasarī, kad laika apstākļi to atļaus, remontēsim ar karsto bituma emulsiju un šķembiņām.

- Kā kopumā vērtējat ceļu stāvokli Liepājas ceļu rajonā? Vai šogad visi ceļi būs izbraucami?

- Izbraucami būs, tikai jautājums, cik komfortabli tie būs braucējiem. Bedrītes vispirms tiks remontētas uz noslogotākajiem ceļiem un tad uz mazākas nozīmes ceļiem. Tos ceļu posmus, kas ir atzīti par avārijas stāvoklī esošiem, remontēsim pēdējā kārtā. Likumsakarīgi, ka uz avārijas ceļu posmiem tiks noteikti vairāki braukšanas ierobežojumi. Arī šajās situācijās LAU rīkojas atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.

Gribu vērst uzmanību uz faktu, ka prasības ziemas uzturēšanas dienestiem ir ļoti augstas salīdzinājumā ar pat tik ļoti turīgām valstīm kā Šveice, Zviedrija, Somija un Norvēģija. Šajās valstīs saprot, ka ir ziema un braukšanas apstākļi nav ideāli. Viņi necenšas par katru cenu attīrīt ceļu no sniega un ledus, jo saprot, ka katrs notīrītais kilometrs maksā naudu. Viņi laikam prot labāk rēķināt. Savukārt Latvijā valsts nozīmes ceļiem ir jābūt notīrītiem dažu stundu laikā neatkarīgi no tā, ka skaidri zināms, ka sniegs pats pēc stundām piecām nokusīs. Ziemas darbos izlietoto naudu mēs varētu ieguldīt virskārtu atjaunošanā vai grāvju rakšanā.

- Kas, jūsuprāt, ir vainīgs pie tā, ka Latvijā ir tik slikti ceļi?

- Vispirms jāsāk ar faktu, ka Latvijā ir ļoti maz cilvēku un ļoti garš kopējais ceļu tīkls. Jāsaprot, ka naudu rada cilvēki - ja nav cilvēku, kas rada pievienoto vērtību, nav arī finansējuma ceļiem. Ir divi varianti - vai nu Latvijā ceļu nozarei ir jānovirza procentuāli lielāki līdzekļi nekā citās valstīs, vai arī jāsamierinās ar situāciju, kādā esam.

- Ir mainījusies valsts sociālā un ekonomiskā situācija, kas likumsakarīgi maina arī ceļu noslogojumu. Vai, ņemot vērā šos aspektus, Latvijai ir vajadzīgs tik milzīgs ceļu tīkls?

- Ja mēs idealizējam situāciju, tad varbūt varētu teikt, ka nav vajadzīgs. Taču katrs cilvēks, kurš dzīvo pie jebkura ceļa, noteikti pateiks pavisam ko citu. Un arī viņam būs taisnība. Ir vēl viena cita lieta - man absolūti nav skaidrs, kāpēc nauda valstī tiek tērēta tādu ceļu būvei, kam nav ilgtermiņa efekta. Piemēram, Latvijas Valsts meži būvē ļoti labus, platus un skaistus ceļus. No vienas puses, ir ļoti labi, ka meža ceļi ir sakārtoti, droši un ilgtspējīgi, taču cik tie ir noslogoti un kādu pievienoto vērtību dos nākotnē, kad cirsma, uz kuru tiek būvēts ceļš, tiks izstrādāta? Šos ceļus nevar izmantot arī apkārtnes iedzīvotāju vajadzībām, jo parasti tie beidzas ar strupceļu - šie ceļi ved no nekurienes uz nekurieni. Ir vēl viens aspekts - mežu ceļi tik vērienīgi tiek būvēti ar domu, lai smagā tehnika tos pavasara atkušņos un rudens lietavās nesabojātu, taču - Latvijas Valsts mežu ceļi savienojas ar pagastu ceļiem, kas bieži ir ļoti sliktā stāvoklī, un pa tiem šādos periodos vispār ir aizliegts braukt ar smago transportu. Tad kur te ir loģika? Šo naudu varētu novirzīt citu, tautsaimniecībai daudz svarīgāku ceļu būvei un uzturēšanai.

- Runājot par pārmērībām - arī ES līdzfinansēto projektu ietvaros veiktās ceļu rekonstrukcijas bieži vien ir ļoti vērienīgas. Vai tas jums šķiet attaisnojams?

- ES fondu apguvei ir ļoti strikti kritēriji, kuru neievērošana var novest pie finansējuma zaudēšanas. Tāpēc gan projektētāji, gan būvnieki vadās pēc sliktākā scenārija. Ja kādā ceļa nogrieznī sliktā stāvoklī ir 1 km, tad, vadoties no šī posma stāvokļa, tiek sagatavots projekts, piemēram, visiem 10 km. Rezultātā ir iegūts lielisks, plats un ļoti labi aprīkots, taču nesamērīgi dārgs autoceļš. Reāli pietiktu kārtīgi saremontēt to 1 km un ietaupīt milzīgus resursus, ko novirzīt citiem ceļiem. Taču ne jau mums par to spriest, visu nosaka tas, kurš dod naudu, šajā gadījumā ES. Arī par ES finansēto projektu lietderību man ir šaubas - no vienas puses, ir ļoti patīkami no Eiropas saņemt līdzfinansējumu, taču nav noslēpums, ka līdz ar ES piesaisti projekts sadārdzinās, turklāt Latvijai vēl jāpiemaksā sava līdzfinansējuma daļa. Vai šādu projektu realizācija ir ekonomiski pamatota? Nezinu, kādam vajadzētu sarēķināt precīzāk.

Manuprāt, Latvijas ceļu tīklu varētu noturēt pienācīgā līmenī, nerealizējot megaprojektus, bet gan veicot sistēmisku ceļu virskārtas atjaunošanu, tostarp frēzējot asfalta virskārtu un uzklājot jaunu, rokot grāvjus, uzklājot jaunu grants segumu un izmantojot tradicionālas un savu efektivitāti pierādījušas tehnoloģijas. Diemžēl šādiem darbiem Eiropa naudu nedod.

- No jūsu teiktā izriet, ka Eiropa nevis palīdz uzturēt Latvijas ceļus, bet gan kopumā pasliktina to stāvokli. Tas ir pilnīgā pretrunā ar viedokļiem, ka pēc 2020. gada, kad beigsies šis finanšu plānošanas periods un Eiropas nauda vairs nebūs pieejama, mūs gaida totāla katastrofa.

- Tādam viedoklim gan es negribu piekrist. Manuprāt, naudu varētu iztērēt daudz efektīvāk, ja mēs necenstos paņemt visu pieejamo ES finansējumu, neparēķinot, vai tas dod vajadzīgo efektu. Protams, ir jāpriecājas, ka ir sakārtoti valsts galvenie ceļi, bet tajā pašā laikā pārējais paliek novārtā. Vajadzētu tomēr pie viena galda apsēsties ekonomistiem, finansistiem, ministrijai, ceļu nozares pārstāvjiem un sarēķināt, kas, kad un kur ir valstij kopumā visizdevīgākais risinājums.

- Runājot tieši par LAU kompetenci - ceļu uzturēšanu: cik efektīva ir asfalta seguma virsmas apstrāde ar šķembu bituma maisījumu?

- Tas ir nepieciešams asfalta seguma saglabāšanai un tā ilglaicīgas kalpošanas nodrošināšanai. Taču arī šajā jomā LAU ir uzlikti ierobežojumu - mēs drīkstam veikt vienlaidus virsmas apstrādi tikai 75% apmērā 1 kilometrā vienā ceļā pusē. Ja nepieciešams lielāks remonts, tad tas jau ir ceļu būves kompāniju kompetences projekts. Šāds ierobežojums LAU uzlikts, lai valsts uzņēmums, šajā gadījumā LAU, nekonkurētu ar ceļu būves kompānijām. Arī tas galu galā sadārdzina un paildzina procesu - operatīvi rīkojoties, mēs varētu to ceļu saglābt. Taču, kamēr tiek izstrādāts projekts, izsludināts konkurss un noslēgts līgums, var paiet pat trīs četri gadi, un pa to laiku ceļa stāvoklis jau būs būtiski pasliktinājies un nepieciešams jau daudz dārgāks un vērienīgāks remonts.

- Atgriežoties pie sliktajiem grants ceļiem - kas ir iemesls to tik straujai sabrukšanai, kāpēc tie kļūst neizbraucami?

- Iemesls ir tas pats, kas uz asfaltētajiem ceļiem - nav veikta savlaicīga virskārtas atjaunošana. Jo ar laiku grants vai šķembu virskārta pārvēršas putekļos, kas ceļu kopā nesatur. Grants ceļus būtiski ietekmē arī ūdens -

ja nav grāvju, tad ūdenim nav kur palikt un tas izmērcē grants segumu. Tāpēc grāvju sakārtošana ir ļoti nozīmīga ikdienas uzturēšanas sastāvdaļa. Mēs esam veikuši eksperimentus un pārliecinājušies, ka grāvis ir ļoti efektīvs veids, lai saglabātu ceļus. Diemžēl finansējuma grāvju rakšanai nepietiek - faktiski naudas nepietiek pat tam, lai ceļu stāvoklis nepasliktinātos - ar katru gadu mums vajag arvien vairāk un vairāk, lai saglābtu to, kas vēl ir glābjams.