Alīna Gendele: Latgale nav pārkrievota

 
©Ilze ZVĒRA, F64 Photo Agency

Ludzas novada domes priekšsēdētāja, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja Alīna Gendele sarunājas ar Neatkarīgo par Latgales galvenajiem jautājumiem šodien un to, kas Latgales ļaudīm dotu pārliecību par rītdienu.

- 2002. gadā Rīgā tika izdota Antona Stankeviča sakārtota simt gadus aptveroša citātu kolāža «Golvonais vaicōjums». Galvenais vaicājums tolaik - mātes valodas godā turēšana. Kas tagad ir Latgales galvenais vaicājums?

- Es apzinos, ka arī valodas jautājums ir aktuāls. Bet, ja es jautātu cilvēkam, kuru satiktu laukos vai uz ielas, tad viņš drīzāk pateiktu, ka galvenais vaicājums ir - kā noturēt cilvēkus, lai Latgale būtu apdzīvota. Lai nav tukšu māju, tukšu lauku, lai ir kam to kultūrvēsturisko mantojumu glabāt. Bet - lai noturētu cilvēku Latgalē, viņam vajadzīga pārliecība par rītdienu. Un skaidrs, ka pārliecību par rītdienu dod darbs, ienākumi, vieta, kur skolot bērnus, veselības aprūpe, droša vide. Katrs šis jautājums ir cilvēkam svarīgs.

- Bet, ja jūs maijā Rēzeknē runātu Latgales kongresa simtgadei veltītā konferencē, ko jūs uzsvērtu?

- Es apzinos, ka uz to brīdi Latgalei bija svarīga nozīme Latvijas veidošanā. Es apzinos arī to, ko savulaik deklarēja Trasuna kungs, un to, kāpēc Kempa kungs izgāja no zāles. Viņš gribēja panākt rakstisku, parakstītu apņemšanos, ka tiks saglabāta Latgales identitāte. Bet es apzinos arī to, ka cilvēka rokām ir desmit pirksti. Kurā kod, tas sāp.

Ko es teiktu? Man grūti ar vienu vārdu atbildēt, kuram vairāk taisnības, kuram nē. Viesturs Kairišs kādā intervijā ļoti labi pateica, ka mēs kongresa atzīmēšanai plānojam dažāda veida pasākumus… Jā, tas ir skaisti! Bet būtībai, tam, kā īstenojies tas, kas toreiz kongresā tika pieņemts, mēs pilnīgu atbildi nerodam.

Un - kur rast tos cilvēkus, kuri uzņemtos drosmi runāt, analizēt? Te savu vārdu skaļāk vajadzētu teikt vēsturniekiem. Arī politiķiem. Man viennozīmīgas atbildes nav. Cilvēki cildina latgaliešus par viņu labestību, par atvērtību, par bagāto kultūrvēsturisko mantojumu… Un daudz ko mēs esam pratuši saglabāt, attīstīt un pasniegt tagadējai paaudzei ar pievienoto vērtību. Jā, viens otrs mums pārmet, ka latgaliešu valodu nemāca skolās. Tomēr tā ir brīva ģimeņu griba. Arī mūsu Ludzas novadā bērni, kuri vēlas, ģimenes, kuras vēlas, uztur šo gribu. Un es domāju, ka pēdējos gados cilvēki daudz vairāk sāk runāt latgaliski. Tā ir patriotisma izpausme. Jo bija laiks, kad Rīgā uzskatīja par labāku noklusēt to, ka esi no Latgales. Taču skaidrs, ka ekonomiskā situācija mums ir savādāka.

- Francis Kemps uzskatīja, ka vispirms ir jānodibina sava Latgales pašvaldība un tad tai kā pašvaldībai jāvienojas ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem. Varbūt, to pieņemot, šodienas attiecības starp reģioniem un centrālo varu būtu sakarīgākas ij Vidzemē, ij Kurzemē, ij Latgalē.

- Jā, dažreiz, kad tiek runāts par nākamo administratīvi teritoriālo reformu, par iecerētajām sadarbības teritorijām, es arī iedomājos ko līdzīgu. Jo vairāk, ja Satversmē mums ir rakstīts, kādi reģioni veido Latviju. Kāpēc tad mēs tomēr neuzticamies reģioniem, nedodam tiem iespēju pašnoteikties uz vietām? Zemgale, Kurzeme, Vidzeme, Latgale. Vairāk uzticoties gan lokālām pašvaldībām, gan reģionam kopumā, centrālā vara taptu decentralizēta.

Vēl viens aspekts. Tieši reģiona ietvaros mēs visi atrodamies vairāk vai mazāk līdzīgā situācijā. Un var gadīties, ka tas, kas labs un pieņemams Latgalei, citā vietā nav īpaši pieņemams. Būtu ļoti pamatīgi jāizvērtē, kā kuram reģionam pietrūkst, kas jādara. Un, ja mēs negribam, lai mums ir gandrīz vai «galvaspilsētas valsts», bet gribam, lai valsts attīstās kopumā, tad reģioniem ir liela nozīme. Turklāt arī sastrādāties, panākt vienotu viedokli, kompromisu reģiona kontekstā ir iespējamāk. Jo tā ietvaros mēs esam līdzīgāki. Gan ieņēmumu ziņā uz vienu iedzīvotāju, gan labklājības nodrošināšanā mūsu cilvēkiem, gan arī… mentalitātes ziņā. Latgale tomēr ir daudznacionāls reģions. Šajos gados esam pratuši sadzīvot kopā.

Bet tas, kas uzrakstīts uz Rēzeknes Māras pieminekļa: Vienoti Latvijai - tas tā ir! Dažreiz to apšauba, ir citas domas… Kaut vai tā pati BBC filma, kuru mums Latgalē, es domāju, bija diezgan sāpīgi skatīties. Jo mēs dzīvojam Latgalē, un mēs nejūtam, ka ir tik radikāli noskaņoti cilvēki. Ja ir grūti, tad ir visiem grūti. Ja ir vieglāk, tad ir vieglāk visiem. Neskatoties uz tautību, uz konfesiju.

- Manā uztverē tieši no tā, ka netiek pienācīgi un pēc būtības lasīts tas, kas rakstīts Satversmē, pēc būtības atzīts un izprasts tas, kas rakstīts uz Rēzeknes Māras pieminekļa, arī izriet murgi un mīti par Latgali («separātisma vēlmes» u.tml.). Tieši ar to centrālā vara attaisno savu seklo uzskatu, ka caur reģionālo, tostarp latgalisko, valstisko prezentēt nav iespējams. Pati rada augsni stulbām filmiņām u.tml. Turklāt bez labklājības ir vēl tāds faktors kā motivācija. Motivācija palikt un darīt. Manā uztverē pieķeršanās Latgalei pašsaprotami apliecina pieķeršanos Latvijai.

- Jā, caur vienu reģionu tas aiziet uz visu Latviju. Manuprāt, mēs no valsts puses dokumentu izstrādes gaitā pārāk aizraujamies ar vēlmi visu ierobežot. Visu un visus ielikt rāmīšos. Mēs vairojam birokrātiju. Un nedodam iespēju katram reģionam rīkoties brīvi.

- Kāds, jūsuprāt, ir reālais Krievijas iespaids Latgalē?

- Skaidrs, ka, pateicoties masu medijiem, pateicoties samērā ciešai komunikācijai, zināms iespaids ir. Bet - vienu es varu teikt droši: arī tie krievu tautības cilvēki, kas dzīvo pie mums, ir mūsējie. Jo viņi te dzīvo jau gadsimtiem, paaudžu paaudzēs. Turklāt - varbūt mums ekonomikas izaugsmē ir slikti rādītāji Latvijas kontekstā. Bet, ja salīdzinām Krievijas pierobežu ar mūsu pierobežu, tad mēs esam galvas tiesu labākā situācijā. Domāju, ka vietējie cilvēki to novērtē. Lai cik grūti, tomēr dzīves kvalitāte šeit ir citā līmenī.

- Vai Latgale tiek pārkrievota?

- Pašlaik es šim apgalvojumam nepiekristu. Jā, kādreiz arī mūsu sovhozos, kolhozos, Ludzas ražotnēs bija daudz viesstrādnieku no PSRS. Bet šobrīd es uzskatu, ka vēl paies paaudze un šīs problēmas - kāds nerunā latviski - vairs nebūs. Bet es nesaku, ka tālab nav jāstrādā. Ir! Taču apgalvot, ka tagad notiek apzināta pārkrievošana, es nevaru. Konkrēts piemērs. Pavasarī man vienmēr ir tikšanās ar divpadsmito klašu absolventiem. Ludzas 2. vidusskolā es jautāju: «Kādā valodā mēs ar jums komunicēsim, kā jums vieglāk iztiekties?» Visi teica: «Latviešu valodā!» Es biju patīkami pārsteigta.

- Andris Slišāns uzskata: «Ir jāsaprot, ka latvisku Latgali veido latgaliska Latgale. Un ja Latgale paliek tikai latviska, tā arī zaudē savu identitāti.» (Neatkarīgā, 14.03.2013.). Es viņam piekrītu.

- Šim apgalvojumam es piekristu daļēji. Latgalisko vajag. Lai nezaudētu savu identitāti, mums ir jādomā, kā to saglabāt.

Zināt, kas mūs ļoti vieno? Arī valodas ziņā. Tā ir mūsu ticība. Dievkalpojumi mums, katoļiem, notiek vai nu latgaliski, vai latviski, vai dažviet poļu valodā. Ludzas apkaimē - pārsvarā latgaliski. Krāslavas apkaimē - poliski un latgaliski. Ticība satur mūs kopā.

- Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers 2011. gadā rakstīja: «Latvijā tagad notiek tas pats, ko nesenā pagātnē piedzīvoja Latgale kā Latvijas sastāvdaļa - kvalificētā darbaspēka aizplūšanu, izglītības un kultūras iestāžu slēgšanu, infrastruktūras zudumu; ar vienu vārdu sakot - provincializāciju.» Vai pašā Latgalē provincializācija ir beigusies?

- Es negribētu viņam piekrist. Es nesaku, ka nav problēmu. Jā, tiek slēgtas mazās skolas, jā, lauki paliek tukšāki, bet - tomēr… Pastāv reģionālie attīstības centri. Ir pilsētiņas, piemēram - Kārsava, kur pastāv dzīvība. Ir augstākās izglītības iestādes. Mums ir kam sagatavot kvalificētu darbaspēku. Jā, tas aizplūst. Bet - tas aizplūst ne tikai no Latgales, tas aizplūst no visas Latvijas. Un varbūt pat izteiktāk nekā no Latgales. Jā, mums uzņēmējdarbības vide varbūt nav tik labi attīstīta. Mūsu zemniekiem ir grūtāk saimniekot nekā Zemgalē. Un tomēr - nevar teikt, ka mēs jau būtu nolaidušies, pakļāvušies Brīvera kunga konstatācijai.

- Tomēr… 2002. gadā notika Otrā, 2012. gadā Trešā pasaules latgaliešu konference. Manuprāt, bažas starplaikā pieauga. Jo trešās konferences rezolūcijā tika izvirzīta dilemma «Latvijas neatkarības laiks - Latgales iespēja vai iznīcība». Kāpēc tā?

- Kāpēc 2002. gadā vēl nebija tik lielu bažu? Tad Latvijas cilvēkiem nebija iespēju izbraukt darbā uz ārzemēm. 2012. gadā šī iespēja jau bija. Līdz ar to šī konference pasvītroja - iedzīvotāju skaits ir mazāks, demogrāfiskā situācija ir smagāka… Bet tagad, ja runājam par dzimstību, ar katru gadu kļūst drusciņ labāk. Es spriežu pēc Ludzas novada. Ja mums gadā dzima 80-87 bērni, tad tagad, pēdējos divos gados, dzimst 114-110. Jā, tā vēl ir negatīva tendence, jo nomirst ap 230. Tomēr uzlabojums ir.

Protams, mums ir jāmaina sava domāšana. Savulaik bija pieņemts, ka Latgales ģimeņu pārstāvji sezonas laikā brauca strādāt kaut kur citur. Patlaban mums ir jāiemācās uzņemties atbildība pašiem. Atbildot gan par Latgales programmu, gan speciālo ekonomisko zonu, par uzņēmumu dibināšanu utt.

- Vai jums novada, reģiona līmenī ir reālas idejas, kā iespējami strauji apturēt to, ka Latgalē katru gadu paliek par 5000 cilvēku mazāk? Un - kā tuvināt vidējo ienākumu līmeni galvaspilsētai (trīs reizes mazāks)?

- Gatava recepte te nez vai kaut kad tiks dota. Bet - pats galvenais, ko dara pašvaldības: sakārto infrastruktūru; iegulda gan finanšu līdzekļus, gan cilvēkresursus, lai nodrošinātu tās funkcijas, kas uzticētas pašvaldībai… Tas arī ir sava veida instruments, kas sekmēs uzņēmējdarbības vides uzlabošanu.

Un Latgalē ir arī labi veiksmes stāsti. Piemēram, no jauna dibināti, ar jaunākajām tehnoloģijām aprīkoti uzņēmumi Līvānos, Daugavpilī… Ludzā mums vairāk ir kokapstrāde un pārtikas ražošana. Kā nepieminēt Preiļu sieru? Šie veiksmes stāsti tad arī veidos labu platformu tam, lai jaunie cilvēki domātu, ka ir vērts riskēt, ir vērts uzņemties atbildību un pierādīt, ka mēs varam un spējam. Domāju, ka katra pašvaldība tagad apzinās: apturēt aizbraukšanu - tās ir darba vietas. Jo cilvēks vienalga meklēs stabilitāti.

Vidējo ienākumu palielināšanu man grūti komentēt. Es apzinos, ka Latvijā vidējais ir 818 eiro vai šogad drusciņ vairāk. Latgalē, ja nemaldos, mums ir 536. Starpība ir ļoti liela. Jebkurš uzņēmējs ir tendēts uz peļņu. Viņš redz, cik viņam aiziet nodokļos, un rēķina, cik var atļauties cilvēkam maksāt. Tāpēc vai nu nodokļu politika jāveido tā, lai uzņēmējs var samaksāt cilvēkam, kurš strādā, vairāk, vai arī reģionos tieši jāatbalsta cilvēks - viņa ienākuma nodokļa slogam nav jābūt tik lielam kā citviet. Norvēģijā ir teritorijas, kur cilvēkam gandrīz vai piemaksā par to, ka viņš tur dzīvo un strādā. Un arī Ulmaņa laikos pastāvēja sava veida koeficientu sistēma skolotājam, kurš devās strādāt pierobežā.

Domāju, ka te ļoti vajadzētu respektēt mūsu ekonomistus. Bet… tikai ne Rungaiņa personā, kurš uzskata, ka dzīvotspējīga ir tikai Pierīga. Pārējie var uzreiz braukt projām un pamest mājas. Ja gribam, lai Latvija attīstās vienmērīgi, ir jāuzklausa tie speciālisti, kuri piedāvā, kā attīstīt reģionus.

Ir jāstrādā ar jauniešiem. Lai viņi būtu kvalificēti, lai būtu pieprasīti. Jāizmanto Norvēģijas pieredze, kur jau no bērnudārza sāk mēģināt bērnam stāstīt par uzņēmējdarbību.

- Vai Latgales speciālā ekonomiskā zona tiešām var kļūt svira attīstības pavērsienam? Nupat stājies spēkā likums par LSEZ. Kas nosaka to, ka jūsu cerības uz ar šo zonu saistītām jaunām darba vietām utt. nav tikai cerības?

- Uz šo jautājumu es vienmēr atbildu - tā nav brīnumnūjiņa. Rindā nestāvēs. Tas ir vienkārši instruments, kādā veidā mēs varam uzrunāt esošo uzņēmēju vai investoru. Ir kaut kāda cerība. Atsevišķi veiksmes stāsti būs. Bet - nebūs tā, ka SEZ uzreiz mainīs situāciju.

Bet - mēs tiešām gribam parādīt, kā, izmantojot vietējos dabas resursus, varam radīt gan šo uzņēmējdarbības vidi, gan darba vietas. Un te gribas iemest akmentiņu Ekonomikas ministrijas dārziņā. Latgales plānošanas reģions savulaik lūdza EM paredzēt pieejamā finansējuma reģionālu dalījumu dažām EM pārraudzībā esošām programmām. EM cēli atbildēja: nē, nevar! Lai gan Zemkopības ministrija caur atbalsta dienesta programmām ir gādājusi, lai katram reģionam ir sava kvota, savs naudas daudzums. Tas arī ir veids, kā atbalstīt reģionus tieši.

Mēs palūdzām CPLA, lai mums uzraksta, cik tad no Latgales ir dabūjuši par vienu konkrētu programmu. Neviens. Lai arī daži, kuri paredzēja ražot, piemēram, bruģi, startēja. Smilšu atradnes mums ir milzīgas, bet bruģi vedam no Pierīgas.

- 27. janvārī Ludzā notiks praktiskā konference Kā sasaistīt vides aizsardzības iniciatīvas ar pētniecību un uzņēmējdarbību? Latgales novadu pieredze. Vai Ludzas novadam ir kāda pieredze šajā tēmā?

- Jā! Ezera dūņu izmantošana. No tā viss arī sākās. Viens mūsu uzņēmējs jau piecus gadus strādā gan pie sapropeļa ieguves, gan tehnoloģiju izstrādes, gan arī ir to pētījis (tiesa, ne Latvijā, bet Baltkrievijas Zinātņu akadēmijā). Viņš jau uzsācis arī kosmētikas līdzekļu ražošanu. Dažāda veida krēmi, mazgāšanas līdzekļi… 27. janvārī būs prezentācija.

Tas un vēlēšanās noskaidrot, kādā veidā šo lietu var pētīt uz vietas, arī mudināja mani uzrunāt Rīgas Stradiņa universitātē Darba drošības un vides veselības pētniecības institūta vadītāju Ivaru Vanadziņa kungu. Mēs vēlamies dabūt sertifikātu, lai rehabilitācijas centros varētu izmantot sapropeli, sapropeļa aplikācijas… Arī tāpēc es gāju uz RSU. Viņi sarakstīja projektu, kuru Vanadziņa kungs Ludzā prezentēs. Bet - piedaloties šajā projektā, es vēlētos, lai tam būtu paliekoša vērtība. Lai nav tā, ka mēs parunājam un noliekam publikācijas kaut kur plauktiņā. Lai, apspriežot tēmu ar šiem gudrajiem cilvēkiem, rastos iespēja tālākai pētniecībai, kuras rezultātus uzņēmējiem būtu iespēja izmantot. Ludzā gan mēs runāsim tikai par ezeru kā zivsaimniecības attīstības iespēju un ezera dūņu izmantošanu. To dūņu, to ezeru Latgalē ir tik daudz, ka tur pietiktu, es nezinu, cik paaudzēm. Bet - te ir arī kūdra, kuras nogulsnējumi Latgalē ir milzīgi. Arī grants atradnes. Izmantojot to, ar ko bagāta Latgale, mēs arī varētu radīt darba vietas un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību.

Kādas lietas, jūsuprāt, turpmāk būtu izceļamas pašvaldības attiecībās ar centrālo varu, un dažas, kas svarīgas novadam.

- Domāju, ka ar centrālo varu mums jārunā skaļāk. Mēs daudz un dažkārt tikai pieklājības pēc piekāpjamies tai. Mums uzstājīgāk jāprasa iespēja reģionam daudzas lietas noteikt pašam. Ir jārunā par varas decentralizāciju. Tieši reģionu griezumā.

Bet kā pašvaldības vadītāja es redzu, ka pats galvenais tomēr ir gādāt cilvēkiem iespējas veikt uzņēmējdarbību, attīstīt to. Tikties ar uzņēmējiem, investoriem, mēģināt viņus pārliecināt, ka Ludza ir labākā iespēja, kur to visu veidot. Jo tādā veidā mēs tomēr nodrošinātu iedzīvotāju neaizplūšanu, jauno cilvēku palikšanu. Kā jau teicu, ar jauniešiem jāstrādā īpaši. Mēs atbalstām daudzbērnu ģimenes. Tas nenozīmē, ka jāaizmirst rūpes par senioriem. Ar savu darbu viņi ir pelnījuši būt mums goda vietā. Un skaidrs, ka jāstrādā arī ar Eiropas naudu. Mums ir vēl ceļi, ielas, infrastruktūra... Daudz darāmā. Es katram novēlu māju, bet ne vienkārši jumtu virs galvas. Māju, kur ir silti, omulīgi, kur attīstās ģimenes, aug bērni.