Preilēniete, daiļamata meistare Albīna Ancāne joprojām ir naiga adītāja un audēja. Cik pa garajiem dzīves gadiem tie tapuši – nespējot saskaitīt, bet noteikti, ka dzīpari vītos kilometriem gari, jo no bērnības jau sadraudzējusies ar rokdarbiem. Tie tagad aizceļojuši plašajā pasaulē – ne tikai pa dzimto Latgali un Latviju, bet arī uz Japānu, Franciju, Vāciju, Austrāliju, Angliju.
«Nu man manos 18 gados spara vēl gana,» smaida Albīnas kundze, vien piebilzdama, ka jāsamaina vietām cipari, tad būs zināms, cik garš bijis dzīves gājums. Gribētu nodzīvot kā Tekla Vilcāne no Līvāniem, kas nesen nosvinējusi savu simto jubileju. Sprauna, un prāts arī vietā. To arī ik rītu savās lūgšanās pieminot - lai veselība sev, savējiem, lai sirdsmiers apkārt valda! Lai Dievs palīdz dzīves gājumā. Un palīdz. Re, katru rītu ceļoties sešos, 12 ejot gulēt, un viss ir labi. Bez darba nevarot. Ja aizbraucot uz laukiem un tur nav īsti, ko iesākt, tad neesot miera. Tad tikai sēžoties autobusā un braucot mājās pie saviem rokdarbiem.
Daiļradē Albīna Ancāne nostrādājusi 28 gadus, bijusi uzņēmuma Preiļu nodaļas vadītāja. Apguvusi amatu pašmācībā un soli pa solim tikusi līdz piektajai kategorijai. Bijis gan, ko turēt, kad nācies atstāt bērnus, kas bijuši vēl mazi, mājās, un skriet ar sabiedrisko transportu - vispirms uz Līvāniem ar autobusu un tad tālāk ar vilcienu uz Rīgu. Citreiz autobuss ziemā sasalis, nevar iedarbināt, bet uz vilcienu jātiek... Vakarā nezinājusi, vai tiks laikā uz Preiļiem atpakaļ. Taču, kad braukusi uz Rīgu, uz Daiļradi, vienmēr darbs bijis līdzi.
Lai parādītu, cik bagātīga ir viņas pūra lāde, Albīnas kundze izliek visu, kas šobrīd vēl nav aizceļojis uz citām vietām, - skaisti musturotas zeķes, maučus, cimdus, kurus tā vien kārojas paņemt rokās un uzmērīt, jo ir tik rūpīgi un ar mīlestību nostrādāti. Ne velti viņa arī bijusi to meistaru vidū, kas adījuši cimdus augstajiem NATO samita viesiem. Veseli 25 pāri aizlidojuši no Preiļu puses uz visām pasaules malām. Nebūt nav bijis viegli tos sadarināt tādus, lai ir prieks dāvāt - nācies krietni palauzīt galvu, kādus rakstus tajos ievīt, jo vajadzējis tieši Latgales puses musturus.
Viņa vienmēr esot prasīga pret savu darbu - paviršībai nav vietas, ja gribi, lai cilvēkam tavs rokdarbs iepatīkas. Pa garajiem gadiem roka tā piešāvusies, ka varot adīt, tikai pa brīdim uzmetot acis. Šos cimdus pabeigusi tik šodien. Cik ilgi tādi top? Ja bērni vai mazbērni nesūta reizes trīs uz Preiļu centru aizskriet, jo ievajadzējies kaut ko, kamēr paši darbā vai skolā, tad ātrāk. Te vienunakt, kad nenācis lāgā miegs, pabeigusi vienu zeķi no valnīša līdz galam un otru līdz papēdim dabūjusi gatavu. Patiesībā jau katru dienu ko uzmargojot, vien svētdienās cenšoties ar darbiem nenoņemties, bet, ja kāds atnāk un palūdz, ka nu ļoti vajag, nevarot atteikt.
Uzmetot jau aci arī citu veikumam. Citreiz acis pieķeroties cimdam kāda rokās un domājot - kā to varētu paveikt? Atminoties, kā mamma šad un tad, nolūkojusi dūraiņus kādai paziņai, šķendējusies - nu tai Teklai tik «čotki» kūlaiņi bijuši, i kā tādus dabūt gatavus?! Bet tad tik ilgi neatkāpusies, kamēr iznācis tā, kā noskatīts. Arī viņa varot, tā sirsnīgi paskatoties, bez visiem tehniskajiem rakstiem tikt galā.
Kad pirmo reizi paņēmusi adatas rokā? Vai! Kas tad to lai atceras?! Bērnībā gan. Tik skatījusies, kā mamma un vecmamma ņirbinājusi irbus, un tad tik taisījusi pakaļ. Tolaik jau pret dziju izturējās ļoti taupīgi - novalkātajiem cimdiem vai zeķēm tika dots otrs mūžs, izārdot un adot par jaunu. Ganos iedama, ne tikai adījusi, bet arī audusi jostas. Kā? Bija pagatavota tāda uzparikte no lazdu koka - kā loks, kuram piestiprināti diegi. Lūk, kur viens tāds joprojām tiekot izmantots. Jā, arī segu, jostu un citu skaistu audeklu ne mazums uzausts - īpaši viņas mīļajā dreļļu tehnikā.
Priecājoties, ka adīšanas un rokdarbu prieks ir arī bērnos iedzimis. Uz krēsla redzamo pārklāju darinājis dēls. Nepateiksi, ka vīrieša cilvēks darinājis, jo maisa audums krustdūrienā tik blīvi pārklāts, ka pa gabalu i nepateiksi, kas tas īsti ir.