Simts gadu pirmajam Latvijas karogam
Priekuļu novada Veselavas pagastā ir īpaša vieta, kur valsts svētkos, arī Lāčplēša dienā, plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Pintuļos, kur mūsu valsts simbols pirms simts gadiem pirmo reizi tika iedzīvināts audumā. Tā autors, pedagogs un publicists Jānis Lapiņš jau sen atdusas zemes klēpī, bet viņa karogs joprojām ir dzīvs un apskatāms Cēsu vēstures un mākslas muzejā.
Piemiņas vieta ir izveidota Jāņa Lapiņa nu jau labu laiku zudušo dzimto māju - Pintuļu - vietā. Varenu ozolu ieskautajā pļaviņā uzslietā augstā karoga kārts dienā, kad tur ieradās Neatkarīgā, bija tukša. Taču valsts svētkos un citos svinīgos brīžos te jau kopš 2014. gada, kad šī īpašā vieta izveidota, lepni plīvo Latvijas karogs, stāsta viena no īpašās vietas izveides iniciatorēm, biedrības Ieva vadītāja Dace Kalniņa. Tāpat ideju atbalstījušas tuvējo māju īpašnieces un Cēsu zemessardzes veterānu apvienība. Karoga masta ierīkošanai, informācijas plāksnes un norāžu uzstādīšanai vajadzīgo finansējumu piešķīrusi pašvaldība.
J. Lapiņš Latvijas mīlestībā un nacionālajā noskaņā līdzinājies rakstniekam Edvartam Virzam un bijis viens no tiem, kas jau Pirmā pasaules kara laikā sāka lolot domu par Latvijas neatkarību. Bet valstij vajag savu karogu. Kādam gan tam būt? prātojis J. Lapiņš. Radusies doma tajā ielikt sarkano un balto krāsu. Jo ne tikai Indriķa Atskaņu hronikā ir minēts par latvju karotāju sarkano karogu ar baltu svītru, bet arī latviešu tautasdziesmas stāsta, ka karā kautu bāliņu sedza ar baltu villaini, kas bija iekrāsojusies sarkana. Starp citu, arī pirmajos dziesmu svētkos 1873. gadā dalībnieku atpazīšanās zīme bija balti sarkana, atgādināja D. Kalniņa.
Sākotnēji J. Lapiņš karoga krāsu attiecības veidoja pēc zelta griezuma: baltais pret sarkano laukumu attiecībā apmēram 1:3. Tā kā, uzliekot uz papīra, tas šķitis pārāk vienmuļi, tad klāt piekombinējis dzeltenu sauli. Audumā ieceri iedzīvinājusi Lapiņa līgava, Valmieras bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumane. Tapuši divi mazi karodziņi bez saules un viens lielāks - ar visu zelta spīdekli vidū. Vienu mazo karoga autors iedevis līdzi paziņam, kurš piedalījies Ziemassvētku kaujās. Bet pirmo reizi lielais karogs atklātībā pacelts virs Valmieras Latviešu biedrības nama 1917. gada martā, kad tur notikusi Vidzemes Zemes sapulce. Lai tas ātrāk ieviestos Latvijā, nācies atteikties no saules, jo tās izšūšana prasīja ilgāku laiku. Tā arī noticis - jaunais simbols iekarojis latviešu sirdis, un drīz jau tas bija redzams visur, kur mita latvieši. Vēlāk, jau izveidojoties Latvijas valstij, valdības uzdevumā tagadējo Latvijas karogu ir zīmējis un proporcijas noteicis mākslinieks Ansis Cīrulis. Sarkanās krāsas tonis gan netika noteikts, tas parādījās tikai 1922. gada 25. augustā Ministru kabineta pieņemtajos noteikumos, norādot, ka tam jābūt tumši sarkanam (karmīnam). D. Kalniņa sacīja, ka to ieteicis dzejnieks Linards Laicens. Pats J. Lapiņš gan bijis pret to, jo uzskatījis, ka tam bija jābūt koši sarkanam, nevis «netīri brūnam».
Interesants esot tālākais pirmā karoga liktenis. Tas kopā ar tā šuvēju M. Straumani un patversmes audzēkņiem kara laikā aizceļojis uz Kazaņu. Viņiem sekoja arī J. Lapiņš. Tikai 1920. gadā karogs kopā ar topošo ģimeni atgriezās Latvijā. Pirmās brīvvalsts laikā tas glabājās sava autora mājās, bet 1940. gadā, ienākot krievu armijai, tika rūpīgi noslēpts. Vācu okupācijas periodā Lapiņa sieva un meita, kuras strādāja rūpnīcā, bija spiestas evakuēties uz Vāciju. (Pats Lapiņš mira 1941. gada 11. novembrī.) Karogs devās līdzi viņām un slēpts, nēsājot zem drēbēm. Beidzoties karam, abas sievietes atgriezās dzimtenē un visus turpmākos padomju gadus turpināja slēpt šo sirdij tuvo piemiņas lietu. Tikai 1997. gadā J. Lapiņa meita Lija Poga atdeva karogu Cēsu muzejam, kur tas nu glabājas goda vietā.