Dunikas pagasts Rucavas novadā pēc pāris gadiem svinēs 100. jubileju. Leišmales puses bagātīgo vēsturi kripatiņu pa kripatai kopā savākusi privātās senlietu krātuves veidotāja, dunicniece desmitajā paaudzē Ausma Padalka. Jau 1994. gadā viņa izdeva nelielu grāmatu par savu dzimto pagastu, un nu Latvijas Kultūras fondā ir iesniegts projekts jaunas izdošanai.
Kad Lauksargu mājas, kur pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bijis liels veikals, 90. gadu sākumā nonāca Ausmas Padalkas un viņas brāļa īpašumā, viņi to izremontējuši un nolēmuši iekārtot muzeju. Daļa materiālu jau bijuši savākti, ilgus gadus strādājot vietējā skolā - gan par pionieru vadītāju, gan direktori. «Sākums bija 1963. gadā, kad vajadzēja gatavot izstādes skolā. Cik gan lieli gabali netika ar skolēniem nostaigāti, cik daudz faktu un stāstu pierakstīts... Bija žēl to visu vienkārši izmest, tāpēc tos saglabāju. Tā palēnām krājums auga un arī pēc 53 gadiem vēl joprojām papildinās. Reizēm ar nožēlu domāju - cik daudz tādu interesantu lietu nav aizsviests, sadedzināts un iznīcināts. Tās patiesībā ir tādas kripatiņas no visa vēstures bagātību klāsta,» nopūšas A. Padalka.
Rosība un rokdarbi
Muzejā nonākušas lietas ne tikai no pašas dzimtas, bet arī citu dunicnieku un pārnovadu ļaužu pūralādēm. Tāpēc te var aplūkot ne tikai Rucavas, bet arī Nīcas un Bārtas krāšņos tautas tērpus, jo visi šie pagasti ir kaimiņos. Ir arī īstais suitinieks no Alsungas novada, kas muzeja vadītājai palicis mantojumā no tēva otrās sievas. Acis tā vien ņirb no košajiem adījumiem, sīki izstrādātajiem izšuvumiem un segu krāsu salikumiem. Rucavas puses krāšņos rakstus un arī Ausmas kundzes krājumu var aplūkot etnogrāfes Aijas Jansones grāmatā Rucavas rakstaino adījumu mantojums (2011.). Rucavas cimdu kolekcijas ir vienas no lielākajām Valsts krātuvju fondos. Daudz ir adītāju visā Latvijā, kas par savas meistarības kalngalu uzskata rakstu un krāsu ziņā bagātīgo Rucavas dubulteņu, bet jo īpaši - smalko un sarežģīto pirkstaiņu adīšanu. Ļoti ilgi šajā pusē bija parasts dāvāt bērēs cimdus dobes racējam, nesējam un pātarniekam, tāpēc dažam labam sakrājies vai vesels rokdarbu klāsts.
Un kur tad vēl visādas sadzīves lietas, dokumenti un fotogrāfijas, kas rāda, cik rosīga ir bijusi šī puse un tās ļaudis: Dunikā saknes ir arī bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, arhibīskapam Jānim Vanagam, arī bijušās Zviedrijas ārlietu ministres Lailas Freivaldes senči nāk no Sikšņiem. Tagad gluži vai neticami šķiet, ka savulaik pagastā dzīvojuši ap 2500 cilvēku (patlaban kopā ar Rucavas pagastu novadā ir 1800), bet nu šis skaitlis nokrities zem 800. Muzejā nonākusī 30. gados izdotā grāmatiņa atklāj tā laika plašo saimniecisko darbību: te bija krājaizdevu sabiedrība, lauksaimniecības, uguns apdrošināšanas, meliorācijas un vairākas citas biedrības. Un kur tad vēl ķieģeļu ražotne, darvas cepļi, čiekuru kaltes, dzirnavas, grants ieguves vietas. Vēl jo smeķīgāk to visu lasīt kopā ar bagātīgajiem vietvārdiem: Ķudu grantsbedres, Grauduža līduma ceplis, Skābarnieku darvas ceplis, Masta ķīķis (novērošanas tornis). To, cik cilvēkiem svarīga bija viņu puse, liecina arī tas, ka teju ik tiltam, pakalnam, grāvim un ceļam bijis savs vārds. Diez vai tagadējā dunicnieku paaudze zinātu tos visus nosaukt un atrast kartē.
18 ciemu, tagad - divi
Kā tad veidojies Dunikas pagasts, kas Liepājas rajonā bija viens no lielākajiem? Toreiz - nu jau pirms gandrīz simts gadiem - šīs puses ļaudis sasparojušies - viņiem vajag pašiem savu pagastu, lai tur notiek vai kas! Jo kas tā par lietu, ja līdz Liepājai, kas ir 50 kilometru attālumā, ceļa nav - ir vien iezīmēta vieta, arī skolas nav sava vārda cienīgas. Tas viss taču kavēja saimniecisko darbību. «Nu neatkāpīgi un uzņēmīgi ļaudis bija. Pirmo iesniegumu 1919. gada sākumā, kurā tika lūgts atļaut izveidot savu pagastu, valdība noraidīja. Bet, kad pagaidu valdība drīz bija spiesta bēgt uz Liepāju, vēlreiz sūtītais iesniegums beidzot tika pieņemts, un tā gada 2. martā dunicniekiem tika dotas tiesības atdalīties no Nīcas, Bārtas un Rucavas un veidot savu pagastu, kurā ietilpa 18 ciemu (nu tikai divi),» stāsta krātuves vadītāja. Tāpēc arī pagasta karogā esot 18 strīpu. Jā, un arī melnais stārķis, kas sēž skābardī. Kāpēc tie? Tāpēc, ka šis putns mīt šajā pusē, bet unikāla skābaržu audze (vienīgā Latvijā) izveidojusies pie Dunikas purva. Luknas skābarži ir apmēram 250 gadu veci un aug četrus hektārus plašā teritorijā, sasniedzot pat 25 metru augstumu. Purvs ar tur izveidoto taku ir iemīļota tūristu vieta, piebilst A. Padalka.
Vispār jau pirmo reizi rakstos Dunikas nosaukums minēts 1253. gadā, un tolaik tas bija senās Duvzares novads, kuru apdzīvoja kurši (šobrīd gan to atbalsis vairs nejūt arī valodā, lielāka ietekme ir no kaimiņiem lietuviešiem). Starp citu, krātuvē aplūkojams šajā pusē atrasts akmens cirvis, kurš tiek datēts ar 2000. gadu pirms mūsu ēras. Tas liecina, ka teritorija bija apdzīvota jau senatnē, un arī jaunākos laikos te dzīve kūsāja. Bija divas muižas - Kņuta un Luknas, un Nīcas pusmuiža, ļoti daudz vecsaimniecību. 30. gados pagastā darbojās četri pieci veikali, tagad viens vien - Sikšņos. Nu nav ne muižu, ne lielākās daļas ēku. Kara laikā tika nodedzināta Ječu stacija, no kuras uz Liepāju caur Bārtu, Slamstiem kursēja šaursliežu bānītis. Nav arī Bārtas baznīcas, ko projektējis slavenais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči, kur arī Ausmas kundzes vecāki laulājušies. Arī no kādreizējā pagasta centra - Dunikas - pāris mājas vien palikušas, un šobrīd lielākā apdzīvotā vieta ir Sikšņi. Lai gan daudz kas gājis zudībā, priecējot tas, ka kādas piecas sešas mājas pēdējā laikā atgūst dzīvību.
Sāpju ceļi
To, kā izskatījās tā laika zemnieku māju istaba, var tagad aplūkot Lauksargos. Palēnām iegūts viss aprīkojums: gan gulta, krēsli, gan lielais galds (tas piederējis Ausmas kundzes tēvam, kurš bijis skroderis), gan kumodes, skapis, pulksteņi un šūpulis. Lai iegūtu to visu, nācies arī nodarboties ar mandeli - lūk, šī gulta iemainīta pret dīvānu. Virs tās izvietotās fotogrāfijas rāda muzeja īpašnieces senčus un arī šīs mājas saimnieku - veikalnieku, kurš pēc kara viņiem atvēlējis te divas nelielas istabiņas. Arī viņas dzimtu laikmetu grieži nav saudzējuši. «Savulaik tēvam piederēja15 hektāru zemes. Lai neizsūtītu arī mūsu ģimeni, tika nolemts zemi atdot un pārcelties pie šīs mājas saimnieka,» teic A. Padalka. No pagasta 1941. gadā izsūtīti 11 cilvēki (pagasta priekšnieks, darbinieki - neviens no viņiem neatgriezās), 1949. gadā - 70, un daļai no viņiem izdevās atkal ieraudzīt Latviju. Pie Sikšņu skolas ir plāksne Rihardam Kalniņam, pirmajam mazpulku dibinātājam, arī viņu izveda 1941. gadā. Cik pa šiem gadiem dzirdēti sāpju pilni stāsti! Krātuves īpašniece ir sadarbojusies arī ar Okupācijas muzeju, izveidojot ap 20 ierakstu par represētajiem. Daudzi no šiem cilvēkiem jau ir viņsaulē, bet viņu stāsti vēl dzīvo.