Zilupes dievnamu jaunais veidols

Latgales puse nav iedomājama bez baznīcām. Tās ir kā velki un audi, kas veido Māras zemes neatkārtojamo musturu. Arī Zilupes pilsēta nav izņēmums. Te savulaik katrai konfesijai bija savs dievnams. Pasaules karus un padomju varu pārcieta vien pareizticīgo un katoļu baznīca. Seno koka dievnamu vietā šobrīd slejas jaunas mūra ēkas, bet gadsimtu auru ir saglabājusi Savelenku kapliča.

Zilupes Jēzus sirds Romas katoļu baznīcas celtniecība vēl rit pilnā sparā, un to vada prāvests Jānis Kupčs. Viņš norāda, ka sākotnēji Zilupē katoļu baznīcas neesot bijis. Tā radusies, kad vecā Pasienes koka baznīca, kuru nomainījusi mūra ēka, 1932. gadā pārvesta uz Zilupi. Tā kalpojusi līdz pat 2014. gadam, un sākotnēji gribējuši veco namu, kas nav bijis arhitektūras piemineklis, renovēt, taču izrēķinājuši, ka remonts izmaksātu dārgāk nekā celt jaunu.

Prāvests vedina ienākt un aplūkot, ciktāl visu izdevies paveikt: mājai jau pieslēgta apkure, atlicis tikt galā ar iekšdarbiem. Nu te varēs sanākušie justies labi un silti, ar prieku teic Jānis Kupčs. Draudze gan neesot liela, bet – nekad jau nevarot zināt, kā būs nākotnē, tāpēc par cilvēkiem ir jādomā. Kas gan varējis iedomāties, ka padomju iekārta sabruks? «Sāku kalpot 1969. gadā. Par laimi, varas spiediens uz garīdzniekiem tobrīd jau bija maķenīt atslābis. Staļina laikā noteikti tiktu ietupināts cietumā. Vēl atceros, ka biju skolnieks un mums lika varmākas nāves dienā svinīgajā pasākumā stāvēt pie viņa bildes. Mēs, puikas, īsinājām laiku ar ģeķīgiem pantiņiem. Viens no tiem bijis: Staļins mira, spiras bira, man ne as’ra nenobira. Skolotāja gan laikam dzirdēja to visu, bet izlikās, ka nav,» pasmaida prāvests.

Tas bijis patiešāms sūrs laiks garīdzniekiem. Neko neļāva – pat garīgo literatūru izplatīt un drukāt. Reiz ticis pieķerts ar daļēji pārdrukātu Romas Koncila grāmatu par Lieldienu ritu. «Stukaču jeb ziņotāju tīkls bija blīvs, arī par mani jau drošībniekiem bija zināms. Ja dievkalpojumā parādījās svešas sejas, varēji gatavoties, ka kaut kas notiks. Arī par drukāšanu bija jau nonācis ausīs,» atceras Jānis Kupčs. Tad viņš maina tematu un iesmejoties atzīst, ka, šajā amata esot, iemācījies arī daudz jauna: «Dzīve piespiež darīt. Re, baznīcā vajag Lieldienām procesijai karogus, tērpus un kronīšus, bet izrādās, ka to nav. Audējas atradās, bet nav kas izšuj. Lūdzu draudzes sievām, viņas visādi atrunājas – vienai acis nerāda, otrai pirksti stīvi. Tad nu ņēmos un pats tiku galā – arī ar pieciem vainadziņiem.» Visās draudzēs, kur kalpojis, sakārtojis saimniecību (nereti nācies vadīt piecas draudzes uzreiz). Grūti bijis, jo daudzviet dievnami bijuši necienīgā izskatā – bija pārvērsti par noliktavām, staļļiem vai vienkārši izdemolēti. Lai kā arī bijis, tik tukša Latgale nekad neesot bijusi. Cilvēki mīlēja savu zemi, apstrādāja katru gabaliņu, katrs žagariņš salasīts, nevis meži izcirti nejēgā kā tagad, smeldzīgi nosaka Jānis Kupčs.

Arī Zilupes Kristus krusta pacelšanas pareizticīgo baznīca no pamatiem uzcelta pirms nepilniem desmit gadiem. 2004. gada ugunsgrēkā sadedzis viss. Vietējiem izdevies izglābt vien svētbildes. Jaunā baznīca nu lepojas ar ārkārtīgi skaistiem gleznojumiem uz griestiem un sienām. Ir izveidota jauna bibliotēka, lepojas draudzes priesteris Andrejs Semjonovs. Cerot arī, ka atradīsies devīgi ļaudis, kas palīdzēs atjaunot ikonostasu, kas sadedzis ugunsgrēkā. Viņš uzsver, ka liela vērtība ir arī Opuļu kapliča ar ļoti senu svētavotu, kas pieder Zilupes baznīcai, lai gan atrodas Ludzas novada teritorijā. Tā ir Latvijā vienīgā pareizticīgo kulta vieta. Katru gadu 21. septembrī – Dievmātes piedzimšanas svētkos – svinīgā svētceļojumā uz avotu dodas ticīgie no dažādām Latvijas un Krievijas pareizticīgo draudzēm. Šajā dienā notiekot ūdens svētīšanas rituāls. Pie avota iekārtota īpaša vieta, kur var noskaloties. Esot iecere šo vietu labiekārtot un padarīt pieejamāku cilvēkiem.

Seno dievnamu auru saglabājusi vien neliela baznīciņa jeb kapliča Savelenku kapsētā otrpus Zilupes upei. Tā ir valsts aizsargājamais objekts, kas, iespējams, celts 19. gadsimta sākumā. Aizlūgumu telpā acis īpaši piesaista trīs samazināti un telpai pielāgoti baroka altāri, kurus rotā arī laikmetam atbilstošas svētbildes. Tās gan 70. gados ir stipri sabojātas, jo pārkrāsotas ar nepiemērotu krāsu. Savelenku baznīcas nozīme pilsētas kultūrā pagaidām ir maz izzināta. Tuvākajā laikā to plānots izpētīt un restaurēt, norāda Zilupes novada tūrisma speciāliste Ilga Ivanova.