Zilupe ir vistālākais punkts Latvijas austrumos. Klusa un tīra robežpilsētiņa, kuras galvenajai ielai dots Brīvības vārds. Pamatā gan te dzird krievu valodu un daļa iedzīvotāju vairāk dzīvo kaimiņvalstu informatīvajā vidē, taču netrūkst arī sava novada un Latvijas patriotu.
Pilsēta sāka attīstīties 20. gadsimta sākumā uz barona Rozena zemes, tāpēc tolaik dēvēta par Rozenovu. Savu vislielāko uzplaukumu tā piedzīvoja pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un 1931. gadā ieguva pilsētas statusu. Otrais pasaules karš smagi skāra Zilupi – 1941. gadā, uzsprāgstot vācu armijas munīcijas ešelonam, nodega praktiski visas ēkas (te lielākoties bija koka apbūve). Neskartas palika vien četras: kazarmu ēka, ebreju pirts un skola un pamatskola, stāsta Zilupes novada tūrisma speciāliste Ilga Ivanova. Nekādu arhitektūras pērļu te tiešām nav, nedaudzās sabiedriskās ēkas lielākoties ir tapušas padomju gados, pamatā dominē individuālā apbūve. Taču pilsēta var palepoties ar to, ka saglabāti visi pieminekļi, kas te savulaik uzstādīti, jo vēsture esot tāda, kāda tā ir – izdzēst neko nevar. Te arī ir retā Latvijas pilsēta, kur nekad nav bijis revolūcijas vadoņa Ļeņina tēla. Ja to gribot redzēt, jābraucot uz Sebežu, kur Iļjičs ar roku norādot virzienu, uz kuru jābrauc, lai sasniegtu šo Krievijas pilsētu.
Uzņēmumu maz
Liela rūpnieciskā ražošana te nekad nav bijusi – 30. gados bijis lokomotīvju remontēšanas depo (tas apkalpojis dzelzceļa līniju Rīga–Maskava), padomju gados darbojās rūpnīca Metālists, kas ražoja bērnu ragaviņas, skārda vannas un citas plaša patēriņa preces, Ludzas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta trikotāžas un adīšanas darbnīcas un maizes ceptuve. Šobrīd no tā visa palikušas pāri vien atmiņas. Uzņēmumu ir maz: pāris kokapstrādes, kokogļu ražotne, mežtehnikas remonts, autoserviss, ir pāris kafejnīcas un vairāki veikali (taču tik ierasto lielveikalu te gan nav). Ir Terehovas robežkontroles punkts, taču tur zilupieši lielākoties strādājot apkalpojošā sfērā.
Zilupes novada domes izpilddirektore Aina Borsuka atgādina, ka pirms novadu reformas šī teritorija bija Ludzas rajona sastāvdaļa. Savu novadu kopā ar Zaļesjes pagastu Zilupe izveidoja pirms 15 gadiem, bet pēc 2009. gada teritoriālās reformas tika pievienoti vēl divi pagasti – Pasienes un Lauderu. Tajos lielākoties attīstīta ir lauksaimniecība. Daļa zemnieku saimniecību audzē gaļas liellopus, atsakoties no tradicionālās piena nozares, jo patlaban to neesot, kur nodot. Lielākajā z/s Akmeņlauki (ap 2000 hektāru) tiek audzēti un eksportēti arī šķirnes zirgi. Iecienīta ir arī biškopība.
Tomēr bezdarba līmenis novadā ir gana augsts – ap 15%. Tas atsaucas arī uz pabalsta un pārtikas paku saņēmēju skaitu. To apliecina arī sociālā darbiniece Lina Jurčenko: viņas aizbilstamo (Zilupes un Zaļesjes pagasta) skaits ir tuvu simtam. Ik piektdienu Tautas nama telpās pakas var saņemt. Šodien, piemēram, esot izsniegusi jau 15 cilvēkiem. «Lūk, te ir pārtikas produkti, tad ir arī saimniecības preces un mācību līdzekļi bērniem no pieciem līdz 16 gadiem. Šīs triju veidu pakas jāsadala noteiktā termiņā, līdz ar to rēķini ir diezgan smalki. Pārbaudu uzmanīgi visas izziņas, lai neko nesajauktu,» skaidro sociālā darbiniece.
Sakārto vidi par ES un savu naudu
Runājot par attīstību un būvniecību, A. Borsuka norāda: tā kā pašvaldība ir neliela (tās gada budžets ir 2,8 miljoni eiro), liela daļa Eiropas Savienības fondu projektu gājuši secen. Izdevies realizēt vien ūdenssaimniecības, vidusskolā un Mākslas un mūzikas skolā – energoefektivitātes projektus, taču lielākoties tie īstenoti ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību – iekārtoti gan bērnu rotaļlaukumi, gan tautas tērpi un trenažieri iegādāti, gan pludmale sakopta un aprīkota. Pašu līdzekļiem pakāpeniski sakārtota izglītības iestāžu iekšpuse. Patlaban esot ķērušies klāt pagastu bibliotēkām un Zilupes tirdzniecības laukumam, nomainītas nojumes, vēl jāsakopj laukuma segums. Nu esot padomā izveidot novada Novadpētniecības muzeju, jo materiāli ir, vajag tikai telpas, kur to visu izvietot. Tāpat arī paredzējuši nojaukt veco kinoteātra ēku, kas ir pašā pilsētas centrā, jo esot avārijas stāvoklī. Iecere esot tā vietā ar projekta palīdzību (vidi degradējošo objektu sakārtošana) izveidot strūklaku un apstādījumus. Prieks, ka izdevies sakārtot apkures jautājumu, līdz ar to Zilupē esot vieni no zemākajiem apkures tarifiem, un tas nav mainījies pēdējos trīs gados.
Cilvēku skaits strauji rūk
Lielas pārmaiņas bijušas iedzīvotāju skaita un sastāva ziņā. Pirms kara te bija 471 ebrejs, 472 latvieši un vēl tikpat citu tautību. Karā tika iznīcināta puse ebreju, bet šobrīd šeit nedzīvo neviens no dzīvi palikušajiem šīs tautas pēctečiem. Vairākums zilupiešu ir krieviski runājošie, latviešu te ir vien 24%, tāpēc lielākoties te dzird krievu valodu, vien brīžiem ieskanas arī latgaliešu mēle. Krievijas un Baltkrievijas tuvums ietekmējis arī piederības izjūtu – daļa vairāk zina, kas notiek kaimiņos, nevis Latvijā. Arī robežkontroles punktam tuvajā krodziņā pie sienas lielais televizors rāda to, kā Krievijā gatavojas Sieviešu dienai. I. Ivanova, to redzot, piebilst, ka viņa, lai redzētu Latvijas telekanālus, uzlikusi savai mājai gruntīgu antenu, kas ķerot Rēzeknes raidītāju.
Vaicāta par iedzīvotāju skaitu, novada izpilddirektore teic, ka kopumā tas novadā vēl turas virs 3000 (pilsētā ap pusotra tūkstoša), taču ik gadu neglābjami saplok. Gan pilsētā, gan pagastos, demogrāfiskajai līknei slīdot uz leju, cilvēku skaits iet mazumā. No aizbraukušajiem atgriežas vien retais. Ja vēl citus gadus tik dramatiska krituma nebija, tad pērn mirušo un dzimušo attiecība bija šāda: 60 pret 20, skaidro A. Borsuka. Rādītājs ir arī tas, ka šogad bērnudārza vecākajā grupiņā ir vien deviņi bērni, un 1. klase būs tikai viena, kamēr kādreiz to bija trīs. Visskarbāk gan tas atsaucas uz laukiem – no ciematiem visvairāk cilvēku ir palicis Pasienē – 327, Lauderos – 214, bet vismazāk ir Rabovā, kur palikuši vien 25.