Lauku māja ar šinšillām un papagaiļiem
Zemnieku saimniecība Sautlāči ir viena no retajām vietām Latvijas laukos, kur var vienkopus aplūkot visdažādākos papagaiļus. Pašlaik te ir 13 šķirņu, bet kolekcija noteikti tikšot papildināta ar jauniem eksemplāriem, sola Sautlāču saimniece Kristīne Gulbe, kura bez šiem spārnaiņiem audzē arī šinšillas un paipalas.
Pirms kāda laika Sautlāčos kopumā bija 600 šinšillu. Bet tad ģimenē sākušās problēmas ar veselību un vairs nav varēts tādu daudzumu apkopt (šobrīd te ir apmēram simt zvēriņu). Svešu cilvēku arī negribējies ņemt – šo dzīvnieku kopšana ir gana smalka, lai kļūdas un nevērība ātri atkostos. Tad sākuši domāt – ko varētu turēt pūkaiņu vietā? Gribējies ko tādu, lai cilvēkiem būtu interesanti paskatīties un arī ko jaunu uzzināt.
«Tā kā mums visiem ģimenē patīk putni, tad nolēmām – kāpēc ne papagaiļi, kuri ir tik daudzveidīgi un koši radījumi! Turklāt mums jau mājās bija viens,» teic Kristīne, vedinot nākt pie liela būra, kur dziļdomīgi sēž Ciltstēvs, Amazones šķirnes papagailis Hugo. Viņš Sautlāčos mītot jau 15 gadu. Cik viņš vecs, to nezinot, jo nopirkuši jau pieaugušu. Bet, cik zināms, ap 40 gadu tas dzīvojot gan. Veikalā tas bija nonācis no kādas privātas kolekcijas, jo iepriekšējiem saimniekiem acīmredzot bija apnicis. Kad Kristīne vēlas izņemt Hugo no būra, viņš neuzticīgi paglūn ar vienu aci un ar visu savu būtību rāda, ka ārā nenāks un nekāda publiska pozēšana nenotiks. Rokās dodoties tikai tad, ja ir labā omā, bet izskatoties, ka šī nav tā diena. Pārmērīgi pārbaudīt viņa pacietību arī nevarot – ka vilks ar knābi, tā pirksts uzreiz būs pušu. Saimniece pasmaida un saka: vislabākais kontakts viņai tomēr ir tieši ar šo eksemplāru – lai arī viņš nerunā, skaidri varot saprast, ko domā un kādu vēsti pauž. Principā šiem putniem piemītot atdarinātāja talants, bet Hugo vēlmi ko runāt vai citādi izpausties neesot izrādījis.
Ar laiku Ciltstēvam piebiedrojās arvien vairāk draugu. Tagad te ir jau 13 sugu papagaiļi: korella, amadīns, vilnīši, Austrālijas gredzenotais, rozellas, zaļspārnītis un citi. Gribējuši jau arī kādu aru vai žako, taču to mūžs ir ļoti ilgs – var arī 100 gadu sasniegt. Galu galā izvēlējušies tādus, kas nav tik ilgmūžīgi – vien līdz 30 gadiem dzīvo. Jo, ja viņi pārdzīvošot savus saimniekus, kas ar putniem notiks pēc tam? Negriboties atstāt savus mīluļus likteņa varā.
Interesanti esot tā pastāvēt un pavērot, jo katram ir savs raksturs. Re, šis, kad parādās kāds svešs, satraukti visiem ziņo, spalgi kliegdams. Līdzko būšot prom, tā sēdēs kluss un neuzkrītošs. Vispār jau papagaiļi nav nekādi klusētāji, bet jo īpaši skaļi kļūst pavasarī – tad te saimnieci sagaida tāds koris. Putni varot būt arī lieli palaidņi – lūk, ja šie zaļspārņi izspruks no būra, tad arī pārējiem atvērs durtiņas. Reiz viņus pieķēruši tieši tādā brīdī, citādi nekādi nevarējuši saprast – nākot iekšā, bet visi būri vaļā un putni laidelējas apkārt. Kā sadzīvo? Ir tādi, ko var likt kopā ne tikai ar saviem, bet arī citu sugu brāļiem, bet ir tādi, kurus ne. Tos pašus zaļspārnīšus nevar likt kopā ar citiem – skandāls garantēts.
«Tādi viņi ir – ļoti radoši putni. Redziet, mēs te pie sienām pielīmējām fototapetes ar eksotiskām ainavām – džungļiem un ūdenskritumiem. Ko viņi? Apstrādājuši pa savam – nolupinājuši jau pa daļai. Un, cik interesanti, pašu pirmo apecēja ūdenskritumu – laikam nolēma, ka tas ir īsts atspirdzinājuma avots,» uz apšķibītajām tapetēm norāda Kristīne.
Kā ir ar jauno putnu paaudzi – vai ir kādi šeit izšķīlušies? Esot gan, bet uz to noteikti nevēloties uzsvaru likt, jo kur likšot desmit vienādus papagaiļus? Jārēķinās arī ar ierobežoto telpu, un arī tirgoties neesot vēlmes. Kristīne pamāj ar galvu uz zālājpapagaiļu pāri. Tie esot sadējuši pat 15 olu, taču nekas no perējuma nav iznācis, tāpēc kopš tās reizes mājās viņus saucot par dējējpapagaiļiem.
Bez papagaiļiem te mīt arī vārna. Gudrs putns – šķiet, viņa par cilvēkiem zinot vairāk nekā mēs par viņu. Dzimusi rīdziniece, ar traumētu spārnu, glābdamās no kaķu nagiem, iebēgusi kādā privātmājā un galu galā nonākusi Sautlāčos. Laukā nelaižot, jo bīstoties, ka neuzklūp kāds meža vai mājas zvērs, jo spārns tā arī īsti nav atveseļojies.