Sešpadsmitajā decembrī arī ar savas partijas (Latvijas Zemnieku savienība) biedru rociņām no Carnikavas novada domes priekšsēdētājas amata tika gāzta Daiga Jurēvica. Viņas vietā nāca Imants Krastiņš (Reģionu alianse). Intervijā Neatkarīgajai domes deputāte, Pierīgas pašvaldību apvienības priekšsēdētāja Daiga Jurēvica stāsta par savas atkāpšanās iemesliem, par padarīto, darāmo un turpmāko.
– Ja vien būtu kaut kur redzējis publicētu sakarīgu varas maiņas pamatojumu no jūsu oponentu puses, būtu vispirms runājis ar viņiem. Taču neko sakarīgu par jūsu faktisko nomešanu man nespēja pateikt arī mani samērā daudzie paziņas jūsu novadā. Viņi pauda neizpratni. Tāpēc nācu pie jums jautāt – vai jums pašai ir skaidrs, kas noteica jūsu atkāpšanos?
– Man ir skaidrs. Cilvēki ir vienojušies. Vairākiem ir piedāvāti amati. Un viss. Konstruktīvu pamatojumu jūs šajā gadījumā neatradīsiet.
– Es nelūdzu jūs pievērsties domes veļai. Bet gribētu dzirdēt viedokli, kas dod kaut kādu publisku skaidrību par notikušo vismaz jūsu novadniekiem.
– Protams, arī pie varas ir jātiek. Un cilvēks, kas raujas pie varas, dara to divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai īstenotu kopā ar kolēģiem nolemto: mēs, lūk, vēlamies Carnikavā ieviest šādas pārmaiņas par labu visa novada attīstībai. Otrs variants – pašlabuma meklētāji, kuriem nav īsti skaidrs, ko viņi šobrīd darīs, kā viņi attīstīs novadu. Taču viņi ir spējuši sarunāt šīs te astoņas vai deviņas balsis.
Lai paņemtu varu, ar to pietiek. Kā viņi varu īstenos, redzam jau pēc pirmajiem lēmumiem. Trīs domes priekšsēdētāja vietnieka vietas uz mazo Carnikavas novadu. Turklāt šīs štata vietas nav izveidotas saistībā ar noteiktām funkcijām, bet vienkārši kā amats bez seguma. Tas parāda, ka cilvēki ļoti vēlējās tikt pie varas. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka Krastiņa kungs savulaik bija mans vietnieks. 2009. gadā mēs sākām kopā strādāt. Man bija redzējums, kā vajadzētu novadu attīstīt. Protams, es biju jauna, nezināma, vēlējos parādīt, ka var strādāt savādāk...
– Nez vai jūs novadā bijāt nezināma. Esat domes deputāte kopš 2001. gada.
– Jā, bet es visu laiku pamatā biju opozīcijā. Konstruktīvā opozīcijā. Es jau 2001. gadā teicu, ka varam izveidot klientu apkalpošanas centru, kas visiem vēl bija ļoti tāla un nezināma nākotne. Mēs nācām pie varas, sākām strādāt, un gads, ko pavadījām kopā, parādīja, ko kurš var, ko kurš nevar un kādas kuram ir intereses. Es gāju attīstības virzienā, bet Krastiņa kungam tajā laikā bija citi mērķi un prioritātes. Mēs sapratām, ka mūsu ideoloģija un domas ir tik atšķirīgas, ka kopā strādāt nevaram. Deputāti, kas tolaik bija ievēlēti no Tēvzemei un Brīvībai, deva zaļo gaismu man. Varbūt Krastiņa kungam aizvainojums visus šos gadus ir traucējis loģiski spriest, domāt... Viņam vienīgais mērķis, kas izskanējis arī publiski, bijis – iegūt atpakaļ varu.
– Vai tiešām jums netika izvirzītas nekādas nopietnas ar darbu un darāmā saturu saistītas pretenzijas? Tik vien kā daži neargumentēti apgalvojumi. Tostarp – autoritārs darba stils. Kaut kāds Irākas vai Ēģiptes militāro huntu piegājiens.
– Šobrīd tas tā ir. Mēs gadu strādājām pie novada stratēģijas izveidošanas. Arī šie cilvēki varēja sniegt savus priekšlikumus, un daži no viņiem iesaistījās pat ļoti aktīvi. Ilgtermiņa stratēģija, programma, kurā saliktas visas prioritātes, visas lietas, kā redzam novada attīstību un kā būtu jādara, ir apstiprināta ar viņu pašu rokām.
Šobrīd mums būtībā ir jāstrādā tikai pēc programmas. Jo par to mēs esam vienojušies. Arī iedzīvotāji. Varam kaut ko darīt šogad, varam nākamgad, bet mums nav lielu iespēju šobrīd veikt kaut ko pēkšņi, no zila gaisa paņemtu. Jo tā jau būtu līdzekļu izšķērdēšana. Tā ka es šobrīd neredzu citus vadības maiņas iemeslus kā vien cilvēku vēlēšanos nokļūt pie varas.
– Nedabūjis skaidrību no saviem paziņām, es tīšām meklēju, kādi konflikti un pārmetumi jums bijuši iepriekš. Bet, izņemot 2010. gada konfliktu ar Carnikavas pamatskolas direktori, neko nopietnu neuzgāju. Vēl izlasīju, ka jūsu dēļ nākšoties koriģēt šī gada budžetu. Kāpēc?
– Budžets nav pieņemts. Budžets ir sagatavots. Viens no pārmetumiem bija: par maz laika diskusijām par budžetu. Lai gan, tāpat kā valdība, arī mēs budžetu neveidojam divas dienas, bet visu gadu. Raugoties, ko varam darīt šogad, ko darīsim nākamgad. Viņiem neviens neliedza savas prioritātes, to, ko viņi gribētu redzēt budžetā, iesniegt. Taču viņi vienmēr iesniedz savus piedāvājumus mirklī, kad budžeta projekts tiek visiem nosūtīts.
Šī gada budžets veidots vairāk kā tehnisks budžets. Mums nav daudz naudas. Tas varbūt būs šoks esošajam vadītājam. Jo viņam, iespējams, liekas – varēs dalīt miljonus. Bet tā nav, tā nevarēs. Brīvu līdzekļu ir ļoti maz. Jaunais pašvaldību izlīdzināšanas modelis mums šogad dod tikai 17 000 eiro iedzīvotāju ienākuma nodokļa pieaugumu salīdzinājumā ar pagā jušo gadu.
Mēs visu atdodam. Visu attīstības naudu. Ko lai es saku iedzīvotājiem? Kāpēc es nevaru uzbūvēt bērnudārzu? Tāpēc, ka man nav attīstības naudas. Tā ir nelaime visām Pierīgas pašvaldībām – nesamērīgi, netaisnīgi veidots izlīdzināšanas modelis. Tātad – no visiem mūsu nepilniem 12 miljoniem reālas attīstības naudas varbūt ir 200 000–300 000 eiro. 17 000 iedzīvotāju ienākuma nodoklis plus nekustamā īpašuma nodoklis. Mēs līdzīgi Rīgas domei aplikām ar paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli tos dzīvokļus, kuros neviens nav deklarējies. Rēķinājām, ka no tā varētu nākt klāt vēl kādi 150 000. Pārskatījām prioritātes.
Bet maksājumi par skolām pieaug. Mēs jau šobrīd maksājam aptuveni 300 000 par to, ka mūsu bērni mācās citās skolās. Galvenokārt Rīgā. Par bērnudārziem maksājumi pieaug. Tāpēc, ka bērnu skaits mūsu novadā palielinās. Sociālie pabalsti pieaug. Ir jomas, kur mums jāveic obligātie maksājumi.
– Ideju par savu vidusskolu Carnikavā neesat atmetuši?
– Neesam. Tad novadā paliktu vairāk līdzekļu.
Tātad – reāli sava novada attīstību mēs varam veidot tikai uz aizņemtas naudas pamata. Bet, lai mēs aizņemtos, nepieciešams līdzfinansējums. Saprotiet, kad ir daudz naudas, tad ir vienkārši, ņem tik un dari! Bet, kad nauda ir ierobežota, tad tev jāspēj izdomāt, kā to darīt, kā šos līdzekļus maksimāli efektīvi izmantot. Tā jau ir tā māka vadīt – lai būtu šī nauda. Viņiem līdz šim viss bijis viegli, viss bijis sagatavots. Lūdzu – jums tikai jālemj, jādiskutē par lietām. Bet viņi uzsver, ka viņiem tikai jāpaceļ rokas. Kas tad to viņiem liek? Diskutējiet par savām prioritātēm, aizstāviet tās... Tas ir deputāta darbs.
– Kādas lietas novadā var uzskatīt par tik nesakārtotām, ka tas varētu būt iemesls priekšsēdētāja gāšanai? Lasīju jūsu oponentu sacīto – «novadā masa nesakārtotu lietu...».
– Diezgan kritiskā stāvoklī mums ir infrastruktūra. Ceļi. To sakārtošanai un attīstībai mums vienmēr katastrofāli trūcis naudas. Vēl mums ir padomju laika mantojums – dārzkopības sabiedrības. Tur arī praktiski nav infrastruktūras. Tās attīstās, cilvēki brauc prom no Rīgas, viņi vēlas dzīvot šajās mājiņās. Ielas tur ir šauras, nav apgaismojuma, kanalizācijas, centralizēta ūdensvada. Liela daļa dārzkopības sabiedrību ir polderu teritorijā, proti, zem jūras līmeņa. Vecās meliorācijas sistēmas ir sabrukušas. Esam sākuši tās atjaunot, tīrīt grāvjus... Pa šiem gadiem paveikts diezgan daudz, bet arī darāmā vēl ir ļoti daudz.
– No otras puses. Atkāpjoties jūs pateicāties arī oponentiem par kopīgi padarīto. Kas ir padarīts? Par ko jūs pati priecājaties?
– Par to, kas novadā izdarīts, es varētu runāt un runāt, un runāt... Minēšu tikai trīs būtiskas lietas. Pirmkārt, viens no darbiem, ko nevar veikt gada laikā, ir aizsargdambis. Pirmo reizi Latvijas neatkarības vēsturē pilnīgi jaunā vietā ir uzbūvēts trīs kilometrus garš dambis. Jauna hidrobūve. Naudas izteiksmē tie ir vairāk nekā četri miljoni eiro.
Gaujas labā krasta iedzīvotāji šobrīd ir no plūdiem pasargāti. Nav pasargāti tie cilvēki, kuri sabiedriskajā apspriešanā simtprocentīgi noraidīja šo ieceri. Kopumā ļoti svarīga ir ne tikai jauna dambja būvniecība, bet arī esošā dambja rekonstrukcija. Gaujas kreisajā krastā sešu kilometru garumā ir rekonstruētas un modernizētas arī astoņas sūkņu stacijas, uzbūvētas slūžas... Taču dzīve neapstājas un dambis pats par sevi tik un tā vēl neatrisina visas problēmas. Meliorācijas sistēmu ir jāturpina attīstīt. Sūknētavas, novadgrāvji un citi objekti.
Otrkārt, ir izveidota Ojāra Vācieša piemiņas vieta. Es uzskatu, ka tas ir visas Latvijas lepnums. Trešā lieta, ko es vēlos pieminēt, ir mūsu Carnikavas nēģi, kas iekļauti Eiropas Savienības Aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā. Tātad – Carnikavā uz vietas ķertam un arī gatavotam nēģim ir kvalitātes zīme.
– Ko jūs turpmāk darīsiet? Kas mainās jūsu karjerā, nodomos?
– Es gribētu teikt, ka būtu ļoti muļķīgi, ja pašvaldības vadītājs dzīvotu, strādātu un domātu tikai par savu novadu, bet nedomātu par Latviju. Jo mēs visi esam viens. Es vienmēr esmu domājusi tā, lai būtu labi ne tikai Carnikavai, bet arī Latvijai. Likumprojekti, ko esam novadā veidojuši un virzījuši, ir gan bijuši saistīti ar Carnikavas problēmām, tomēr vienlaikus definēti arī visas Latvijas griezumā. Piemēram, darbs pie Meliorācijas likuma, kas mums prasīja piecus gadus. To izdevās izgrozīt, bet labums no tā ir visai Latvijai.
Es turpinu strādāt kā deputāte. Es negribu pievilt savus vēlētājus. Vēlēšanas ir pēc pusotra gada. Aktīvi darbojos arī Latvijas Zemnieku savienībā. Esmu LZS valdē. Mēs izveidojām Pierīgas pašvaldību apvienību. Ceru, ka saņemšu uzticību, kas ļaus man turpināt tajā darboties. Jo es jūtu, ka to varu. Izaicinājumu man ir ļoti daudz.
Un teikšu tā: viss, kas notiek, notiek uz labu. Arī varas robeža ir trausla. Esmu strādājusi tā, ka varu naktīs mierīgi gulēt un paskatīties cilvēkiem acīs. Cilvēku cieņu un mīlestību nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tas ir mans mandāts, ar kuru es eju tālāk paceltu galvu. Es varu satikt uz ielas cilvēku un pateikt viņam, ko esmu izdarījusi labi un ko ne. Ko es neesmu izdarījusi? Varbūt neesmu pieļāvusi politiskos kompromisus, kurus man vajadzēja pieļaut. Tad varbūt es paliktu amatā.
– Viens jautājums par Latviju kopumā. Kāpēc vajadzīga Pierīgas pašvaldību apvienība?
– Mums ir Latvijas Pašvaldību savienība. Tajā mēs visi esam. Tomēr ir skaidrs, ka Latvijas mērogā pašvaldības ir ļoti dažādas. Kopīgie stratēģiskie mērķi ir visiem zināmi: katrs ir par attīstību un vēlas, lai viņa novads plaukst un zeļ, lai valsts, prasti runājot, pēc iespējas vairāk visu apmaksā un visu iedod... Tad pašvaldības var pēc iespējas vairāk līdzekļu ieguldīt infrastruktūrā.
Un tomēr ir nianses, par kurām LPS bieži vien pat nediskutē, tur pietrūkst politisko diskusiju. LPS komitejās satiekas gan pašvaldību vadītāji, gan speciālisti. Tomēr viņu redzējums bieži vien atšķiras. Es nesaku, ka vieniem tas ir slikts, otriem labs, bet dažreiz mēs nevaram nonākt pie kopīga viedokļa. Un tad jautājumi paliek «gaisā karājoties». Bet, kad mēs tiekamies lielajā LPS domes sēdē, kurā piedalās arī 19 mūsu apvienības pašvaldību vadītāji, tad lemjam tikai to, ko sagatavojusi LPS, ieviešam kādas nelielas korekcijas rezolūcijās, un viss. Tātad – pirmkārt, jābūt kopīgam redzējumam attiecīgajā jomā tām pašvaldībām, kuras spēj vienoties par kādu problēmu risinājumu. Dzīve rāda, ka lielajām pilsētām ir pilnīgi savi uzstādījumi. Bet Pierīgu visi līdz šim muļļājuši kā karstu kartupeli, sakot: lūk, viņi ir bagāti, viņiem nav problēmu….
Bet tad man ir jautājums – ar ko tad cilvēki Pierīgā, kuri turklāt visi nebūt nav turīgi, ir sliktāki par citiem Latvijā? Vai tie nav Latvijas cilvēki? Kāpēc ir tāda attieksme? Tāpēc, ka šāda dalīšana nāk no lielās politikas. Reira kungs ir viens no tiem, kas visu laiku ir skandējis ko līdzīgu. Neviens jau nesaka, ka nav jādalās, bet arī Reira kungam ir jāsaprot, ka, atņemot mums visas attīstības iespējas – 1,3 miljonus (runa ir tikai par Carnikavu) eiro, tiek panākts, ka mēs neuzbūvējam bērnudārzu. Lai arī šo naudu gādāja mūsu nodokļu maksātāji, vismaz 200 ģimenēm, kurās aug bērniņi, jāmeklē citi varianti. Bērni netiek dārziņā, vecāki varbūt nedabū darbu un... brauc projām. No otras puses – daudziem vienīgā vieta, kur Latvijā vēl kaut kā iztikt un dzīvot, kur vēl ir darbaspēks, ir Pierīga un Rīga. Bet mēs graujam vienīgo placdarmu, kas cilvēkus vēl varētu aizturēt Latvijā.
Turklāt man atkal un atkal nākas atkārtot, ka Latvijas lielajā politikā nav skaidru stratēģisku redzējumu – uz kurieni mēs ejam, ko vispār vēlamies sasniegt? Ļoti daudz runājam par reģionālo attīstību, bet reģionu attīstība nav tikai naudas došana lielajām pilsētām, reģioniem vai laukiem. Kur tad ir tas skaidrais redzējums, kā mēs attīstīsim reģionus, lai, ieguldot tajos vienu eiro šodien, rīt iegūtu atpakaļ vairāk. Tātad – valdībai kopā ar pašvaldībām ir jādomā par to, kā šo naudu ieguldīt lietderīgi. Bet mēs eksperimentējam... Jau šis plānošanas periods bija eksperiments saistībā ar to, kur un kā mēs to naudu ieguldījām. Sataisīsim skaistu Latviju no brīnišķīgiem ceļiem, ietvēm, un... tajā nebūs iedzīvotāju.
Tātad – pragmatisko apvienības nepieciešamību nosaka vēlme nosargāt Pierīgas pašvaldības tādā līmenī, lai tās netiktu izpostītas, lai tām būtu pietiekami līdzekļu, rēķinoties ar nākotni, darīt to, kas nepieciešams iedzīvotājiem.
– Vai esat nodefinējuši valdībai, VARAM, ko jūs īsti gribat?
– Mums bija sarunas ar Reira kungu par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli. Arī ar Gerharda kungu esam apliecinājuši savu gatavību sēsties pie sarunu galda un pārskatīt jautājumus, kas skar tieši Pierīgu. Mums ir bijušas tikšanās arī ar Pierīgas lauku uzņēmēju biedrību, mūsu redzējumi sakrīt. Mēs ministriem piedāvājām daudzus rīcības variantus. Neviens netika atbalstīts. Tie netika pat īsti uzklausīti, un diskutēts par tiem netika...
Pierīgas pašvaldības ir apvienojušās, lai varētu kopīgi aizstāvēt savas intereses. Un arī tāpēc, lai mums būtu savs legāls lobijs. Beigu beigās – lai mūs sadzirdētu! Varētu šķist dīvaini, bet pietika mums izveidoties, lai attieksme pret Pierīgas pašvaldībām izmainītos. Mūs pēkšņi sāka visur aicināt: lūdzu, kāds ir jūsu viedoklis!?
– Ko novēlat savējiem un Latvijai jaunajā gadā?
– Pirmkārt – labu veselību. Novēlu cilvēkiem izturību. Un saistībā ar visu, kas notiek dzīvē, novēlu vairāk vērtēt sevi. Latvijai es novēlu tādus politiķus un vadītājus, kuri ir cienīgi vadīt valsti šī vārda tiešākajā nozīmē. Politiķus, kuri ir nesavtīgi un domā ne tikai par savu pašlabumu un savu kreklu, bet var un spēj domāt par valsti kopumā. Laimīgu visiem jauno gadu!