Alūksnes spirta brūža otrā elpa
Jau pirms vairākiem gadiem Alūksnes novada pašvaldība lēma, ka pilsētā vajadzīgs jauns, mūsdienīgs tautas nams. Sākotnēji bija dilemma – būvēt pilnīgi jaunu ēku vai mēģināt savest kārtībā 150 gadu veco spirta brūzi, kas ir valsts kultūras piemineklis. Ja celtu jaunu, nāktos domāt, ko darīt ar vēsturisko māju, tāpēc nolēma – atjaunos veco. Nu tas beidzot ir īstenojies, un alūksniešiem ir ne tikai moderns kultūras centrs, bet arī uzņēmējdarbības atbalsta vieta.
Ceļš līdz jaunajam kultūras centram nebija viegls. Lai arī tika veikta ēkas mākslinieciski arhitektoniskā izpēte, izstrādāts projekta mets, paredzot arī paplašināt namu, uzceļot piebūvi, un pat tehniskais projekts, ko par labu atzina Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, iegūt Eiropas Savienības fondu finansējumu neizdevās, jo Kultūras minsitrija nedeva savu akceptu, uzskaitot vairākus trūkumus, kāpēc tas nav iespējams. Alūksnieši tomēr nemeta plinti krūmos, un galu galā izdevās pārliecināt Valsts reģionālās attīstība aģentūru, ka šāds projekts būtu atbalstāms. Tā gada un trīs mēnešu laikā tika īstenots projekts Uzņēmējdarbībai nozīmīgu ielu un Brūža ēkas rekonstrukcija Alūksnes pilsētā par kopumā 5,5 miljoniem eiro. Telpu atklāšana jau notikusi, nu vēl 18. septembrī priekšā lielais koncerts Mūs vieno mājas, kurā muzicēs tie, kam Alūksne ir dzimtā vai darba vieta.
Viss senais saglabāts
«Tā kā ēka ir kultūras piemineklis, tad viss maksimāli saglabāts – biezās sienas, logu izvietojums, visas vēsturiskās ieejas, arkas. Projekta autors ir Laimonis Šmits, kurš ar lielu pietāti izturas pret šādām senatnīgām ēkām, pievērš lielu uzmanību visām detaļām, neatkāpdamies no savām prasībām ne soli,» pirms doties namā iekšā, teic Alūksnes kultūras centra direktore Sanita Bērziņa. Par to varot pārliecināties, aplūkojot ēkas metu, kas saglabāts par atgādinājumu, ka no idejas līdz realitātei nācās pacīnīties. Līdz tam namā bijis tikai šis un tas piepucēts – garderobes, tualetes, vestibili, lielajai vecajai zālei arī kosmētiskais remonts veikts, kad muzikantiem Ričiem teju uz galvas uzkritis apmetums. Vaicāta par centra nosaukumu, direktore atbild, ka tāds ticis plānots. Pat izsludināts konkurss, taču nevarējuši vienoties par kādu konkrētu ideju, atbalstu neguvis arī sākonējais variants Malēna, galu galā apstājušies pie kompromisa – lai būtu Alūksnes kultūras centrs.
Beidzot jaunas tualetes
Sākam nama apskati ar lielajām ieejas durvīm. Pa tām ienākot, apmeklētājus sagaida kases, garderobes. Un tualetes! Tās ir ne tikai te, bet arī citās vietās! Ir arī pacēlājs un tualete cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Kāpēc tāds uzsvars uz šīm telpām? Tāpēc, ka iepriekš to bijis tikai pusotra un Alūksne bijusi īpaši slavena ar garajām rindām pie tām, pasmaida S. Bērziņa. Iepriekš bijusi 21 krāsns, tagad ir ierīkota centrālā apkure. Kultūras centra darbinieki (viņi šeit esot desmit, tikpat te ir arī amatierkolektīvu) reizēm smejot, ka 21 krāsni esot iemainījuši pret 18 podiem, jo, kā Viktors no Limuzīna Jāņu nakts krāsā teicis, – viss sākas ar tualeti.
Nākamā vieta, kur noteikti jāpiestāj, ir kafejnīca, kādas te iepriekš nav bijis. Tā kā centrā notiek mēģinājumi un pasākumi teju ik dienu, tad centra apmeklētāji te varēs iedzert kafiju un nobaudīt kādas uzkodas un našķus. Jaunums ir arī monitors, kurā varēs vērot uz skatuves notiekošo. Lai tie, kas zāli pasākuma laikā pametuši, netraucē skatītājiem ar savu atgriešanos, bet pie reizes var arī šādā veidā izmantot nopirkto biļeti.
Lielā zāle un jaunais flīģelis
Arī lielā zāle piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas – tagad tajā ir vairāk vietu (kopumā 468). Sēdēšana būs jo īpaši ērta, jo iegādāti jauni krēsli, kas izvietoti plaši. Žēl, ka nav iznācis tā, kā cerēts, un ezera viļņi neatspoguļojas griestu viļņos. Diemžēl skatu uz Alūksnes ezeru aizsedz laivu mājas, nopūšas centra direktore. Lai nu kā – zālē ir teicama akustika, jo griestos izbūvēti īpaši akustiskie paneļi. Uz skatuves smaida jaunais flīģelis Estonia, ko jau ievērtējis komponists Jānis Lūsēns un atzinis to par labu esam. Skatuvei, kas lielajai un mazajai zālei ir kopēja, ir iespējami visādi tehniskie risinājumi. Orķestri var izvietot dažādos līmeņos, korim samontēt dažādi podestus, dejotājiem aprīkot papildu grīdu. Ja kādreiz dekorācijas tika nestas caur lielo zāli, tad tagad tās piebrauc pie rampas, tiek paceltas un nogādātas tur, kur vajag. Ja būšot kādreiz nauda, varēs izbūvēt arī paceļamo un nolaižamo skatuvi.
Daudz dažādu telpu
Otrpus skatuvei ir mazā zāle, kur varēs rīkot nelielus pasākumus un arī seminārus. Ir te arī daudz citu telpu: cokolā – jauniešiem diskozāle, zem skatuves – noliktavas teātra rekvizītiem un tērpiem, ir arī kamerzāle ar apmēram 50 sēdvietām, lietišķās mākslas studijas Kalme darba vieta, darbnīcas kalējam, podniekam un citiem individuālā darba veicējiem, jo šī ir arī atbalsta vieta uzņēmējiem. Noteikti jāpiemin arī grimētavas. Pirms remonta ar tām bija pavisam skumji – kauns tādās ielaist skatuves māksliniekus. Nu ir divas – gan lielās, gan mazās grimētavas, kurās, līdzīgi kā kafejnīcā, uz monitora var redzēt, kas notiek uz lielās skatuves. «Lai kur es skatos un kur eju – viss ir vienkārši fantastiski,» priecājas S. Bērziņa, piebilstot, ka nu reiz alūksniešiem nebūs vairs jākaunas par savu tautas namu.