Ar dzimtas saknēm Riekstiņos
Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības gadu viensēta Riekstiņi jeb Mūsmājas ir atkal kļuvusi par vienu no Neretas kultūras dzīves centriem. Neatlaidīgi un mērķtiecīgi krampīgā muzeja vadītāja Ilze Līduma ir cīnījusies par ēku saglabāšanu, kas viņai nozīmē daudz vairāk nekā tikai senas būves. Ja viņai kas vajadzīgs, viņa prasa. Tomēr daudzreiz ir spītīgi paļāvusies tikai uz saviem un ģimenes spēkiem.
Viņas mantu rūsa un kodes tiešām nesamaitās – liela daļa Ilzes un dēla līdzekļu ir ieguldīti Riekstiņu mājā un apkārtnes labiekārtošanā. Par to viņa runā strupi, un ir skaidrs, ka pārāk tālu savā dzīvē Ilze Līduma neļaus ienākt. Kad muzeja vadītāja stāsta, ka vēl pirms nepilniem desmit gadiem nopelnīto naudu ieguldījusi šajā mājā, cenšos sarēķināt, cik gadu aktīvajai muzeja vadītājai tad bija. «1949. gadā man bija septiņi gadi,» atceroties kolhozu dibināšanu, viņa attrauc. Pašlaik viņas enerģijas pietiktu dzirnavu darbināšanai. Piemēram, pērn viņa sarīkoja konferenci Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas simtgades atcerei, uzņem ekskursantus un ar skumjām atzīst, ka cilvēkus interesē nevis vēsture, bet izpriecas un gastronomiskas ekskursijas. Viņa rīko ikgadējos Jaunsudrabiņa piemiņas sarīkojumus, Riekstiņos notiek plenēri, kāzas, un Ilze godā ceļ arī savējos, neretiešus. Plašo teritoriju ap Riekstiņiem Ilze esot appļāvusi pati, tikai nesen dēls uzdāvinājis jestrāku pļāvēju, un nu tādiem darbiem atrasts palīgs. Otro gadu Riekstiņos Nodarbinātības valsts aģentūras projekta ietvaros strādā arī skolasbērni. Bet citādi – visu pati, visu pati. Ne velti arī mūs viņa uzcienā ar sirds māteres tēju – acis uzreiz vaļā, smadzenes pamostas pēc garās dienas un atkal varam kalnus gāzt. Redz, no kurienes viņai pašai tas enerģijas lādiņš – no zāļu tējām.
Pat dzīvodama patālāk no Neretas, Ilze Līduma saikni ar dzimtas māju un dzimto vietu nav pārcirtusi. Izmācījās neklātienē Ļeņingradas Kalnu institūtā, strādāja Rīgā. «Vasarā mēs ar dēlu defilējām. Trīs dienas viens, trīs – otrs šeit dzīvojām. Mājas nevarēja atstāt bez uzraudzības,» viņa atceras. Lai arī darbs bija Rīgā, Ilze 90. gados Riekstiņos sākusi rīkot sarīkojumus un pulcēt cilvēkus. «Jebko vajag mīlēt, arī māju, augus, kas aug apkārt. Māja zina un saprot, ja to nemīlē, tā pazūd. Mēs šo māju mīlam, par daudz mīlam. Esmu piedzimusi šajā mājā un gribu aiziet šeit. Tāda ir mana vēlēšanās. Esmu pārliecināta, ka tā būs.»
Pirtiņa, smēde, lielā rija jau pazudušas, 60. gados kūtis sabruka. Teiksim, kā ir – lielo riju nozaga pirms rakstnieka simtgades svinībām. Sanumurēja baļķus un aizveda. Vecātēva acu priekšā. «Es ļoti gribētu zināt, kurš tas bija. Tas, kurš to izdarīja, es domāju, jau aizgājis pie dieviem,» saka muzeja vadītāja. Ilzei ir vēl kāds sapnis. «Mans mūža sapnis ir zirgs. To man ļoti gribētos.» Tālajos 50. gados Ilze cēlusies ap pieciem sešiem no rīta, lai palīdzētu mammai savest zirgus mājās – te bijusi liela zirgu ferma.
Tagad viņa cenšas atgūt Mūsmāju gleznieciskumu, veido vidi, kas neizbojātu Baltajā grāmatā atainoto 19. gadsimta noskaņu. Par Riekstiņu saglabāšanu Ilze pasaka tieši: «Tas ir mans radinieks, tas ir mans pienākums. Un viņš man palīdz – gādā labu laiku.» Jānis Jaunsudrabiņš un Ilzes tēvs bija otrās pakāpes brālēni, bet Baltajā grāmatā pieminētais Pēterītis – vectēvs. Jaunsudrabiņa piemiņas sarīkojumos augustā vienmēr bijis labs laiks. Vēl tagad neretiešiem atmiņā viens izņēmums, kad lietus gāzis plīkšķēdams, kamēr dzeju runājis kāds aktieris. Tikko viņš aizbraucis, tūdaļ saulīte uzspīdējusi. «To visi atceras. Kopš tā laika es aktierus neaicinu,» smejas Ilze Līduma.
