KAIMIŅOS: Leišmalītes bordertauna Suvainišķi
Par lielajiem un pamestajiem robežkontroles punktiem reizi pa reizei kāds uzraksta vai tos uzfilmē, bet nelielie robežpārejas punkti reti kad izpelnījušies plašāku interesi. Pirms gadiem deviņiem, braucot no Neretas uz Suvainišķiem, robežsargi apstādināja mašīnu un lūdza uzrādīt dokumentus, bet tagad robežas šķērsošana nav pat pamanāma. Iebraucot Suvainišķos, var pārņemt vilšanās sajūta. Taču šoreiz nevajag skatīt vīru no cepures.
Gluži kā trīszaru dakša – ceļš no Neretas sazarojas pa labi un pa kreisi. Kā pasakā: iesi pa kreisi, zaudēsi galvu, iesi pa labi – zirgu. Suvainišķos neko zaudēt nevar, pat ne naudu. Alus bārs, rādās, nestrādā, jo, kā runā, īpašnieks un – amatu apvienošanas kārtībā – arī bārmenis nu miestiņu bauda citā saulē, bet vīna darītava formāli atrodas aiz Suvainišķu robežas.
Var tikai rēķināt, kad mazais leišmales miestiņš pazudīs. Gruntīga izskatās tikai akmens baznīca, bet iedzīvotāju skaits varētu būt ap diviem simtiem. Lai gan ar prognozēm, šķiet, nevajag steigties: 2001. gadā šeit iedzīvotāju skaits (245) bija lielāks nekā 1982. (230) un 1987. (237) gadā. Salīdzinājumam – Latvijas puses robežciemā Neretā dzīvo apmēram pusotrs tūkstotis iedzīvotāju, bet tur tas stabili sarūk.
Kā jau teikts, piecus soļus aiz Suvainišķu robežas, Taruču ciemā, ir kāda iekopta sēta, kas disonē ar iepriekš redzēto. Tā kā neesam pieteikuši vizīti, skaistajā ēkā netiekam, jo saimnieku nav, vien aiz stiklotajiem logiem apskatām vīna mucas un papriecājamies par sakārtoto apkārtni. Neretieši pie vīndara Raimunda Nageles šurp braucot pēc laba mājās gatavota vīna, bet ekskursantus programmas Vīna ceļš ietvaros atvizinot tūrisma firmas. Arī no Latvijas.
Pierobežas robežpunktu vēsture pamazām izzūd, ja to nedokumentē. Kādreiz vietējiem iedzīvotājiem gan Latvijas, gan Lietuvas pusē te bija darbs – muita, robežkontrole. Tagad šeit neviens nestrādā. Latvijas robežsargu namiņš ir izturējis pamestību, vien logi aiznagloti ar plāksnēm, bet leišu pusē paveras bēdīgāks skats. Savulaik tieši uz robežas starp Neretu un Suvainišķiem bija liela koka ēka. Skaista. Nu tā ir kļuvusi par graustu, kas jānojauc. Tikai neviens to nedara.
Suvainišķu centrā, skvēriņā, novietots akmens ar gadskaitli 1612. Acīmredzot tas ir gads, kad Suvainišķu nosaukums pirmo reizi parādījās rakstītā tekstā. Lietuvieši par Suvainišķiem teic divējādi – Dieva aizmirsta nomale vai Lietuvas sākums. Ja pieņemam, ka Lietuva aizsākusies Latvijas dienvidos, tad melots nebūs. Kāds vīrs šeit uzcēla katoļu koka baznīcu, bet pēc tam izveidojās pagasts. Interesanti, ka šis «kāds» bijis Anatolijs Komarovskis, iespējams, Polijas prezidenta Broņislava Komarovska sencis. Toties tagadējais dievnams ir stiprs kā akmens klints un laikam būs vienīgais, kurš varētu pārdzīvot Suvainišķiem raksturīgās koka mājiņas. Tūrisma braucienu maršrutos ir iekļauts arī šā dievnama apmeklējums. Vietējie iedzīvotāji teic, ka arī pierobežas latvieši aizvien atbraucot uz dievkalpojumiem.
Kādreizējā veikala vietā, kur neretieši brauca pirkt lietuviešu desas, tagad ir alus bārs. Vismaz tā vēsta uzraksts. Padomju gados veikalā vajadzēja demonstratīvi runāt latviski, un tikai pēc tam tie, kuri nezināja leišu mēli, drīkstēja krieviski apvaicāties pēc tā produkta, kuru gribēja iegādāties. Ja šis rituāls netika ievērots, tad lietuviešu pārdevējas izlikās, ka nesaprot, ko svešais pircējs prasa. Vecie Suvainišķu iedzīvotāji aizvien atminas gardās latviešu kūkas, Latvijas siļķes, reņģes un konfektes. Un apģērbu, jo Neretā savulaik bija lepns universālveikals. Kamēr vēl apgrozībā bija lati un liti, leišmalītes bodē nesmādējuši mūsu latus un santīmus. Tā bijis ērtāk – ja vajadzējis braukt iepirkties uz piecus kilometrus attālo Neretu, tad naudu vairs nenācies mainīt bankas filiālē.
Pēdējos gados abus pierobežas miestiņus tracina un tricina smagās mašīnas, kas ved ne tikai kokus, bet arī pārtikas preces. Un tādu – līdz ūkai piekrautu – auto ir daudz. Laikam ekonomika tiešām kļūst ekonomiska…
