Latvijas pierobežā sekmīgākos skolēnus prēmē
Neretas vidusskolā audzēkņu skaits jau trešo gadu ir nedaudz mazāks par diviem simtiem. Skolas direktore Laima Grebska atzīst, ka bērnu skaits sarūk, taču prognozē, ka vidusskolas pastāvēšana tuvākajos gados nav apdraudēta.
Pat jaunā izglītības koncepcija, kas paredz minimālo skolēnu skaitu, lai varētu atvērt 10. klasi (nākamgad – 12, 2017. gadā – 14), nešķiet biedējoša. Vidusskolā mācības turpina mērķtiecīgākie, ne velti Ata Kronvalda fonda veidotajā reitingā darbā ar talantīgākajiem skolēniem 91 skolas konkurencē Neretas vidusskola mazo skolu grupā iekļuva 49. vietā.
Latvijas un Lietuvas pierobežas ciemam un novada centram, kāds ir Nereta, šāda situācija ir adekvāta, uzskata direktore. Krasa skolēnu skaita samazināšanās sākās pirms astoņiem vai deviņiem gadiem, kad vairs nesasniedza trīs simtus, bet šis būs trešais mācību gads, kad audzēkņu skaits nepārsniedz divsimt. «Ja iepriekš vidusskolu beidza divas 12. klases un vietā atnāk tikai 12 bērni, protams, bija šoks,» pārdzīvojumu neslēpj L. Grebska. Viņa situāciju skaidro ar to, ka samazinās novada iedzīvotāju skaits, jo daudzi ir mainījuši dzīvesvietu, lai atrastu darbu Jēkabpilī, Ogrē, Rīgā.
Skolas direktore tomēr uzskata, ka visu izšķir zināšanas un kadri. Tiem audzēkņiem, kuri izlemj mācīties vidusskolā, ir mērķis. Gandrīz ik gadu kāds iestājas mediķos, septembrī viens absolvents uzsāks studijas Latvijas Jūras akadēmijā kuģa vadītāja specialitātē, vairāki grasās turpināt mācības Anglijā, daļa iestājušies Stradiņa universitātē, citi Latvijas Lauksaimniecības universitātē, biznesa augstskolā Turība un koledžās. Neretas novada deputāti ir pieņēmuši lēmumu finansiāli prēmēt labākos skolēnus, un direktore to atbalsta. Prasības ir augstas – vidējai atzīmei jābūt vismaz deviņi. Tagad pirmo gadu vidusskolēni varēs iegūt autovadītāja apliecību. Bez maksas, jo par mācībām maksās pašvaldība. L. Grebska pieļauj, ka stipendija varētu būt stimuls tiem audzēkņiem, kuriem jau ir labas sekmes un tikai nedaudz pietrūkst līdz devītniekam. Skola saviem bērniem un viņu vecākiem paldies saka divreiz gadā – Ziemassvētkos tie audzēkņi, kuriem vidējā atzīme ir vismaz septiņi, saņem goda rakstus, bet maijā, Ģimeņu dienā apbalvo tos, kuriem ir sasniegumi sportā un citās nodarbēs. «Tad var redzēt, cik lepni ir vecāki. Katru gadu apbalvoto bērnu kļūst vairāk. Pie eglītes drīz brīvu vietu nebūs, kad pasniedzam goda rakstus.»
L. Grebska ar nožēlu teic, ka laukos skola nav tikai mācību iestāde. «Mācību gadu noslēdzot, kolēģiem teicu, ka mums vajadzētu ierakstīt – esam arī sociālās aprūpes centrs. Skola pilda šīs funkcijas, jo diemžēl lielai daļai bērnu dzīve ir traģiska. Vecāki ir, bet nedzīvo uz vietas, jo strādā citur. Ir mums puisītis, kurš raud un raud, un raud, bet materiālā ziņā viņam viss ir. Tēvs tālbraucējs, māte strādā Rīgā. Bērni nepabeidz mācības vidusskolā. Tādu piemēru ir daudz. Mazā miestiņā mēs tos cilvēkus zinām. Un bērna žēl. Skolotājam ir jāiemāca tā, lai bērns nokārtotu valsts pārbaudes darbus. Ja bērns naktī nav bijis mājās, jo izdzīts uz ielas, un no rīta skolā viņam būs jāraksta pārbaudes darbs... Tad skolotājs žonglē. Brīžiem arī skolotājs noplīst. Protams, mums jābūt profesionāļiem, bet reizēm ir ļoti smagi,» atklāj direktore.
Vienlaikus viņa uzsver, ka «uz Latvijas fona» Neretas vidusskolas pedagogiem nav iemesla gausties. Neretas novadā strādā pēc principa «nauda seko skolēnam», atalgojumu nesamazināja arī krīzes gados, jo bija iespējams izmantot Eiropas projektu piedāvātās iespējas. «Mēs ļoti kalkulējam,» L. Grebska uzsver. Skolotāju vidējais vecums ir ap 50 gadi, ja kāda pedagoga trūkst, tad kooperējas ar kaimiņu skolām, bet pašlaik štats ir nokomplektēts, var pat aizlienēt citām skolām. «Mums kadri ir ļoti labā profesionālā līmenī. Piekrītu pētījumiem un atzinumiem par mazajām skolām, bet par visām nevar teikt, ka mācību kvalitāte zūd. Neretā mēs neesam provinciāli, to pierāda 49. vieta skolu topā.».
