«Agrāk mūsu zāles piepildījums bija apmēram 40%, bet šobrīd tie ir jau tuvu pie 80%. Tas nozīmē, ka esam trāpījuši desmitniekā un mūsu repertuārs atbilst publikas prasībām. Vienalga, vai tā ir province, vai pilsēta – cilvēkiem svarīga ir kvalitāte. Nav noslēpums, ka visos teātros pieprasītākā ir izklaide. Agrāk mums bija daudz komēdiju, bet nebija kvalitātes, tāpēc arī cilvēku bija mazāk,» par teātra attīstību stāsta Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs.
Pirms nepilniem četriem gadiem Daugavpils teātris bija neapskaužamā situācijā – lieli parādi un nespēja ar savu piedāvājumu piesaistīt skatītājus. Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs apliecina, ka parāds 2011. gadā teātrim bijis 120 000 latu, bet pašlaik situācija ir vairāk nekā stabila. «Parādu dzēsām jau pēc gada. Atšķirībā no citiem teātriem, kuriem ministrija agrāk vai vēlāk uz bļodiņas pasniedz finansējumu, mēs lielāko daļu atmaksājām paši, neskatoties uz milzīgām grūtībām. Ministrija sedza tikai trešdaļu.» Jau pirmajā gadā teātris atmaksājis lielāko daļu, proti, 80 000 latu. Kopš tā parāda segšanas katru sezonu beidz ar peļņu: «Tā ir niecīga, ja salīdzina ar teātra gada budžetu, tomēr teātra attīstībai tā ir liela summa. 2014. gadā tīrā peļņa bija 30 000 eiro, kas teātrim ir daudz. Priecājamies, ka šo summu Ministru kabinets ļauj mums paturēt.» Daugavpils teātris ir viens no tiem, par kuru 2015. gada 11. augusta valdības sēdē lēma, ka peļņu teātrim neatņems un ļaus to novirzīt attīstībai. O. Šapošņikovs lepojas, ka kopš 2011. gada ieņēmumi divkāršojušies.
Daugavpils teātris atšķiras no citiem ne vien ar atrašanās vietu, bet arī ar tā auditoriju un māksliniecisko piedāvājumu. Tas ir vienīgais profesionālais teātris Latvijas austrumu reģionā. «Publiku nosaka pilsētas etniskais sastāvs, jo Daugavpilī latviešu auditorija ir tikai 10% no iedzīvotāju skaita. Latvieši iet arī uz krievu izrādēm un otrādi – krievvalodīgie iet uz latviešu. Nav striktas robežas. Daudz cilvēku brauc no laukiem, un arī mēs dodamies pie viņiem. Varu apgalvot, ka esam bijuši tādās Latvijas vietās, kur neviens cits profesionālais teātris nav braucis,» stāsta mākslinieciskais vadītājs. Daugavpilī nav neviena štata režisora, un tas nozīmē, ka arī kostīmu mākslinieki un scenogrāfi nepārtraukti mainās. «Izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem režisoriem, taču joprojām izrādes iestudē visvairāk viesmākslinieku, salīdzinot ar citiem teātriem.» Tomēr valdes priekšsēdētājs uzskata, ka tas bagātina teātri.
Izrādes spēlē trīs valodās – latviešu, krievu un latgaliešu. Teātra trupa gan ir salīdzinoši maza – vien 18 aktieru. O. Šapošņikovs uzsver, ka tā ir būtiska problēma un aktieri ir ļoti noslogoti. Risinājums ir viesmākslinieku piesaiste: «Trupai tā ir pieredze, kas palīdz attīstīties un atsvaidzināt esošo. Skatītāji redz citas sejas, kas rada interesi.» Pirms gada sadarbībā ar Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolu Saules skola uzņēma aktieru studiju, un plānots, ka pēc gada jaunie pievienosies esošajai trupai. «Atjaunots statuss, ka aktieris var būt ne tikai ar bakalaura grādu, kas ir labs risinājums mūsu situācijā. Cerams, lielākā daļa paliks pilsētā un turpinās strādāt teātrī. Tas būs papildinājums trupai, un līdzsvarosies arī sastāvs pēc vecuma.» Mākslinieciskais vadītājs apstiprina, ka pašlaik aktieru vidējais vecums ir apmēram 40, tāpēc nepieciešami arī jaunāki aktieri.