Saruna ar Ventspils Olimpiskā centra valdes priekšsēdētāju Uldi Boitmani.
– Olimpiskajiem centriem Latvijā nu ir jau 18 gadu vēsture, taču Ventspils Olimpiskais centrs ir uzskatāms par šīs kustības celmlauzi. Kāds bija ceļš no idejas līdz izpildījumam – līdz pirmajam sporta centram, kura nosaukumā ietverts vārds «olimpiskais», kas liecina par visaugstākās raudzes sporta klātbūtni?
– Ventspils Olimpiskais centrs ir pirmais šāda veida objekts Latvijā, un šo titulu mums, tāpat kā olimpiskajiem čempioniem, neviens nevar atņemt. Gribu atgādināt visai Latvijai, ka olimpisko centru ideja radās divu spēcīgu personību galvās – Vilnim Baltiņam, kas tagad ir Latvijas Olimpiskās komitejas goda prezidents, un Ventspils mēram Aivaram Lembergam, kura vārds komentārus neprasa.
1997. gadā tika atklāta Ventspils basketbola halle, kas ir Olimpiskā centra pirmais objekts. Patlaban olimpiskie centri izveidoti visos Latvijas reģionos, kopumā jau deviņi.
Ir vēl viena lieta, ko cilvēki nezina, – meklējot finansējuma iespējas olimpisko centru izveidošanai, tika radīts tāds jēdziens kā peļņas nodoklis. Likums par peļņas nodokli paredzēja, ka 85% no uzņēmuma peļņas drīkst novirzīt sociālu nozīmīgu objektu attīstībai konkrētās pašvaldības teritorijā. Ventspils nafta bija pirmā, kas atbalstīja Olimpisko komiteju Olimpiskā centra būvniecībai Ventspilī.
Gribu uzsvērt vēl vienu niansi – tolaik lielākie uzņēmumi piederēja Latvijas uzņēmējiem, kuri likumsakarīgi vēlējās dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībā. Tagad situācija ir pilnīgi cita – lielākā daļa uzņēmumu vai vismaz nozīmīga to kapitāldaļa pieder angļiem, zviedriem, holandiešiem, vāciešiem un citu valstu pārstāvjiem un likumsakarīga ir viņu vēlme peļņas daļu atdot savas valsts attīstībai, nevis Latvijai.
– Kāda tad īsti bija sākotnējā ideja – kāpēc ir jāveido olimpiskie centri?
– Kad to jautāju Vilnim Baltiņam, man par izbrīnu viņš nesāka runāt par augstiem sportiskiem sasniegumiem pasaules arēnās. Viņa un Lemberga kunga ideja pamatojās tajā, lai ventiņiem un citu pašvaldību sportiskajiem cilvēkiem būtu iespēja nodarboties ar daudziem sporta veidiem mūsdienīgos un starptautiskiem standartiem atbilstošos apstākļos.
Man kā sporta funkcionāram jāsaka milzīgs paldies Ventspils pašvaldībai, kas atbalsta jaunatnes sporta attīstību ne tikai Sporta skolas ietvaros, bet arī dažādus sporta klubus, kuros trenējas mūsu jaunieši. Ja likums nosaka, ka Sporta skolas aktivitātes atbalstīt ir pašvaldības pienākums, tad sporta klubu atbalstīšana ir tikai un vienīgi pašvaldības labās gribas izpausme. Līdz ar to Ventspilī klubu sistēmā lieliski attīstās futbols, teikvondo, hokejs, daiļslidošana un teniss.
– Nu jau basketbola halle ir apaugusi ar neskaitāmiem citiem objektiem – ir nākusi klāt ledus halle, stadions, futbola laukumi, vieglatlētikas manēža un vēl vairāki objekti, kas atrodas ļoti tuvu cits citam – kompakti izvietota gan sporta un treniņu infrastruktūra, gan dienesta viesnīca, gan pavisam tuvu ir pilsētas centrs un izklaides iespējas. Jūsuprāt, tam ir nozīme?
– Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sportistiem pie mums tik ļoti patīk, jo, kā zināms, sportisti nevēlas sevi piepūlēt ar nevajadzīgiem procesiem, treniņu intensitāte paņem lielāko daļu spēku.
– Latvijai ir savas olimpiskās spēles un jaunatnes olimpiāde. Cik liela nozīme to norisei ir sportistu izaugsmē un kopējā sporta attīstībā?
– Varbūt daudzi man nepiekritīs, bet es esmu pārliecināts, ka Latvijas olimpiskās spēles, kas norit ik pa četriem gadiem dažādās Latvijas pilsētās, ir viens no instrumentiem, kā motivēt sportistus augstiem sasniegumiem, kā arī impulss pašvaldībām atbalstīt savus sportistus un dot savu ieguldījumu sporta infrastruktūras uzlabošanā.
Tāpat nozīmīga ir jaunatnes olimpiāde, kas norit ik pa diviem gadiem. Tikko noslēdzās jaunatnes olimpiāde Valmierā, un es prieku vēroju, kā tās mainās – tās vairs nav tikai sacensības, bet arī sporta svētki ar krāšņiem tērpiem, karogiem un šovu. Redzu, cik lielu darbu ir ieguldījušas pašvaldības, un daudzu pilsētu mēri ar lepnumi iet pa priekšu saviem sportistiem. Atzīmēšu, ka Ventspilī ir notikušas piecas jaunatnes olimpiādes un trīs pieaugušo olimpiādes – pēdējās gan rīkojām kopā ar Liepājas pašvaldību.
Latvijas olimpiādes zināmā mērā es gribu salīdzināt ar dziesmu un deju svētkiem, tikai šajā gadījumā satiekas sportisti. Valsts un valdība gan uz to lūkojas citādi, taču es novēlu valdībai padomāt par šo jautājumu un varbūt ar laiku Latvijas olimpiādes iegūs valsts atbalstītu svētku statusu, kas būtu tikai loģiski.
– Lai arī sākotnējā ideja olimpisko centru izveidē vairāk balstījās uz konkrētā teritorijā dzīvojošo sportistu atbalstu, dodot tiem labus treniņu apstākļus, šiem centriem tomēr piemīt vēl kāda būtiska funkcija – sagatavot visaugstākās raudzes sportistus. Ilgi ir runāts par olimpisko centru specializēšanos kādos sporta veidos, centralizēti nodrošinot augstvērtīgus treniņu apstākļus un trenerus jaunajiem talantiem. Šķiet, ka šis process beidzot ir iekustējies.
– Tā ir viena no labākajām pēdējā gada ziņām – ir izstrādāts pilotprojekts par augstas sporta klases sportistu sagatavošanas centru izveidošanu Ventspils un Valmieras olimpiskajos centros. Faktiski tas ir līdzīgi kā visiem zināmie Murjāņi, kur tika sapulcēti spējīgākie jaunie sportisti no visas Latvijas – vienlaikus viņi trenējas spēcīgu profesionāļu vadībā, dzīvo un mācās. Tas ir loģisks solis, jo valsts olimpisko centru izveidošanā ir ieguldījusi pietiekami daudz līdzekļu, lai tie dotu reālu rezultātu – sagatavotu sportistus, kas gatavi piedalīties olimpiskajās spēlēs un iegūt godalgotas vietas dažāda ranga starptautiskajās sacensībās. To sajūtu, kad redzu, kā tiek pacelts Latvijas karogs un atskan himna, nekas nevar aizstāt.
Pilotprojekta ietvaros Ventspilī šādi centri tiks attīstīti svarcelšanā, šorttrekā un šķēpmešanā, jo šajos sporta veidos mums ir ļoti labas tradīcijas. Piemēram, mūsu stiprā puse ir svarcelšana, jo Ventspils Olimpiskajā centrā jau pirms daudziem gadiem ir izveidota laba svarcelšanas bāze, kurā strādā viennozīmīgi labākais svarcelšanas treneris Latvijā Eduards Andruškēvičs un pieredzējušais svarcēlājs Viktors Ščerbatihs. Savukārt šķēpmešanā man jau ir bijušas sarunas ar treneri Māri Grīvu un olimpisko čempionu Daini Kūlu. Tas ir ievērojams spēks.
Savukārt Valmierā tiks attīstīts BMX, jo divkārtējais pasaules čempions Māris Štrombergs ir valmierietis. Neslēpšu, ka ventspilnieki ir nolēmuši sastādīt konkurenci arī šajā sporta veidā – savu BMX trasi esam rekonstruējuši atbilstoši pēdējām tendencēm, saglabājot iespēju trenēties arī mazākiem bērniem. Tas gan ir ārpus minētā pilotprojekta, bet kā treniņu bāze mūsu sporta skolas vajadzībām, vienlaikus radot iespēju Ventspilī organizēt augsta līmeņa BMX sacensības.
Jau šā gada 1. septembrī pilotprojekta ietvaros uzņemsim 18 jaunos sportistus. 2017. gadā tiks vērtēti centru darbības rezultāti – ja tie atbildīs iecerētajam, tad līdzīgi centri tiks veidoti arī uz citu olimpisko centru bāzes tajos sporta veidos, kas ir saskaņā ar konkrētā centra tradīcijām un pieejamajiem treneru resursiem.
Savā ziņā pie mums jau darbojas līdzīga programma – Ventspils Olimpiskajam centram ir uzticēta pašvaldības līdzfinansētā augstas klases sporta atbalsta programmas realizēšana. Domāju, ka tieši tas ir pamats, ka Londonas olimpiskajās spēlēs startēja 7 ventspilnieki, bet uz Riodežaneiro vajadzētu aizbraukt jau 8 Ventspils Olimpiskā centra pārstāvjiem, kas ir iekļauti minētajā programmā.
Programmā ir iekļauti tādi zināmi sportisti kā Plēsnieks, Palameika, Ozoliņa, kārtslēcējs Ārents un citi.
– Ja mēs runājam par sporta bāzēm, tad viena lieta ir to celtniecība, bet jau pavisam cita to uzturēšana un pilnveidošana, kas ir ne mazāk darba, laika un naudas ietilpīgs process.
– Jā, par naudu ir jādomā, jo ar sportu vien to grūti nopelnīt. Piemērs ir daudzās ledus halles, ko savulaik, kad elektrība bija lēta, būvēja, nedomājot par to noslogojumu un finansējuma piesaisti. Tagad mēs redzam, ka ne visas investīcijas ir attaisnojušās.
Ventspilī jebkura sporta bāze ir būvēta, jau iepriekš skaidri zinot, kā tā tiks izmantota, kā tiks finansēta tās uzturēšana un tā tālāk, tostarp sporta bāžu noslogojums ir cieši saistīts ar dažādu sacensību, starptautisku čempionātu un sporta nometņu piesaisti.
Ļoti veiksmīgi mums izdodas piesaistīt ārvalstu sportistu treniņnometnes – laiku pa laikam gan pamainās sporta veidi, piemēram, savulaik pie mums no dažādām valstīm brauca hokejisti, bet pēdējos gados visvairāk ir daiļslidotāju. Patlaban šeit trenējas Pēterburgas un citu valstu daiļslidotāji. Visas 150 dienesta viesnīcas vietas ir aizpildītas. Priecājamies, ka viņi šeit jūtas kā mājās, un pierādījums tam ir viņu izteiktā vēlme kopā ar ventspilniekiem iet pilsētas svētku gājienā.
– Intensīvi izmantojot telpas, tās nolietojas. Cik zinu, pagājušajā gadā notika vērienīga basketbola halles rekonstrukcija. Kāda tā izskatās tagad?
– Hallē tiešām notikušas būtiskas izmaiņas, un man atkal ir pamats lepoties. 18 gadu laikā telpas ne tikai nolietojas – tas ir laiks, kad ienākušas pavisam citas tehnoloģijas un augušas sportistu prasības. Ja senāk no basketbolistiem saņēmu aizrādījumus, ka grīda ir kļuvusi pārāk cieta, tad tagad varu teikt, ka zāles grīda atbilst visaugstākajiem basketbola standartiem – ir ieklāts Kanādas kļavas dēļu segums un izmantota tehnoloģija, kas padara Ventspils zāli tikpat labu kā tās, kur norit NBA spēles. Pilnībā atjaunotas ir arī tribīnes un uzstādīts tablo ar video funkciju, tāda nav pat Arēnā Rīga. Tagad viss ir pašu sportistu rokās – es savu darbu esmu izdarījis.
Rekonstrukcija ir notikusi ne tikai basketbola hallē, jo laika posmā no 2012. līdz 2014. gadam Ventspils Olimpiskais centrs sadarbībā ar pašvaldību un Olimpisko komiteju realizēja investīciju programmu, kuras ietvaros tika rekonstruēta arī ledus halle, paplašinot ledus laukumu, lai tur varētu noritēt starptautiskās sacensības šorttrekā.
Paldies Latvijas Futbola federācijai, kas mums uzdāvināja modernu mākslīgo segumu Katoļu ielas futbola laukumam. Pēc rekonstrukcijas tas ir pielīdzināms dabiskam segumam. Ir realizēta vēl virkne projektu par kopējo investīciju summu 4,6 miljoni eiro.
– Arī jūs pats esat daudz devis Ventspils sporta dzīves pilnveidošanā un Olimpiskā centra attīstībā.
– Olimpisko centru vadu jau 15 gadus, domāju par to, kā izdarīt vēl labāk. Es lepojos arī ar savu ieguldījumu dažādu sacensību tradīciju ieviešanā Ventspilī: mums ir savs pusmaratons, un domājam par maratonu; jau sesto gadu pie mums notiek nūjošanas festivāls, kas pulcē daudzus simtus nūjotāju no visas Latvijas; jau vairākus gadu pie mums notiek Geto Games, ko savulaik iniciēja Raimonds Elbakjans, un es viņam noticēju. Runājot par Geto Games, mums ir ļoti ambiciozi mērķi – mums nepietiek, ka Ventspilī norit lielākais ekstrēmo sporta veidu festivāls Baltijā – plānojam, ka par mūsu festivālu stāstīs un rādīs arī Eiropas ekstrēmo sporta veidu TV kanāli. Tam ir labs pamats, kaut vai tikai attiecībā uz skeitošanu – šogad būs pārstāvētas jau 25 valstis un dalībnieku vidū daudz sportistu ar čempionu tituliem.
– Vēl jau esat atbildīgs arī par citiem pilsētas nozīmīgākajiem objektiem...
– Kopumā manā pakļautībā strādā 150 cilvēku. Ir sanācis tā, ka manas atbildības lokā nav tikai sporta infrastruktūra – Olimpiskā centra struktūrā ietilpst arī četri futbola laukumi, ko daļēji attīstām ar Latvijas Futbola federācijas atbalstu, kā arī Piedzīvojumu parks ar unikālo kalnu Lemberga hūte un plašu atrakciju piedāvājumu; arī Piejūras akvaparks un Ūdens piedzīvojumu parks. Līdz ar to no mana darba daudz ir atkarīgs, vai uz Ventspili brauks tūristi vai nebrauks.
– Svarīgākā piedzīvojumu parka sastāvdaļa ir mākslīgi uzbērtais kalns Lemberga hūte. Redzu, ka atkal kaut kas tur tiek būvēts.
– Kalnu sākām bērt 2005. gadā, kad pilsētā sākās aktīvi ielu un laukumu rekonstrukciju darbi – visus vecos ielu segumus, grunti un būvgružus izmantojam kalnam. Kalnu pirmo reizi atvērām, kad tas bija vien 30 m augsts. Šogad Lemberga hūte atkal ir kļuvusi varenāka, un kāpums ir ievērojams – no 52 m līdz 58 m augstuma atzīmei. Līdz ar to kopējais nobrauciena garums būs 270 m. Septembrī ieradīsies slovāku speciālisti, kas izbūvēs centrālo pacēlāju līdz mums vēlamajam augstumam. Taču ar to mēs nedomājam apstāties – plānojam to uzbērt līdz 86 m augstumam, lai pārsniegtu vēl dažu labu rekordu un varbūt pat tālskatī Gotlandi varētu ieraudzīt.