Lielvārdes josta jāmeklē Rūjienā

Rūjiena – neliela mazpilsēta, kuras iedzīvotājiem Igaunija ir tuvāk nekā Latvijas galvaspilsēta, ir pierādījusi, ka dzīve pierobežā ir interesanta un spēj pārsteigt pat daudz pieredzējušus ceļotājus. Turklāt par pārsteigumu nav jāpateicas tikai Rūjienas saldējumam, bet arī Lielvārdes jostai. Tūrisma informācijas centra speciāliste Dzintra Vende stāsta, ka Rūjienu apmeklē daudz igauņu tūristu. Tas arī saprotams, jo līdz robežpilsētai Moisakilai Igaunijā ir tikai 26 kilometri, bet līdz Rīgai – 150 kilometru.

Tūristus uz Rūjienu ļoti bieži atved vēlme uzzināt, kā tiek gatavots saldējums, un, protams, pagaršot to. Tomēr Dz. Vende novērojusi, ka Rūjienā apstājas velotūristi – ne tikai no Latvijas, bet ļoti daudz igauņu. Visiecienītākais esot maršruts Rūjiena–Mazsalaca–Ainaži. Interesanti, ka igauņi pērkot pie ledusskapja piestiprināmos magnētiņus ar latviešu tautas tērpiem. Uz Rūveni (kā senāk dēvēja pilsētiņu) braucot tūristi arī no Vācijas, Austrijas un Francijas.

Reizēm ir pat negaidīti uzzināt, no kurienes viesi ieradušies. Kad Neatkarīgā šomēnes viesojās Rūjienā, Jaunajā izstāžu zālē ienāca kāda sieviete, kura gribēja noskaidrot radurakstus. Pie izstāžu zāles vadītājas Līgas Siliņas glabājas baznīcas grāmatas. Izrādījās, ka dzimtas vēsturi grib izzināt Austrālijā dzīvojoša latviete, kura ieradusies paciemoties tēvu zemē. L. Siliņa stāsta, ka šādi lūgumi nav retums. Un visbiežāk izdodoties palīdzēt. Jaunās izstāžu zāles askētiskais fasādes noformējums var radīt maldīgu iespaidu, ka «tur nekā nav». Ja ceļotājs nepaskries tai garām, tad uzzinās daudz interesanta, jo šajās telpās vairo rūjieniešu patriotismu. Un arī pilsētas viesiem ļauj citām acīm paskatīties uz viņiem nepazīstamo pilsētiņu ar apmēram trim tūkstošiem iedzīvotāju.

Izstāžu zālē tiek izstādīti vietējo mākslinieku darbi un ir arī kāda ļoti neparasta telpa – japāņu istaba, kas veltīta Rūjienas un Higašikavas draudzībai. Lielajā zālē uz palikšanu iekārtojies interesants eksponāts – trīsdimensiju Lielvārdes josta, kas gatavota no 38 000 bērza kociņu. Smalko darbiņu paveica 34 Rūjienas mākslas skolas audzēkņi, direktora Jāņa Galzona iedvesmoti un vadīti. L. Siliņa priecājas, ka audzēkņiem tagad pavisam cita attieksme, redzot, ka viņu roku darbs izlikts apskatei. Viņi mēdzot atvest draugus un palepoties ar kādu Lielvārdes jostas raksta fragmentiņu: tas ir manējais, es to izgatavoju un saliku.

Par to, ka Rūjiena prot sagādāt pārsteigumus, liecina stāsts par to, kā šī Latvijas pilsētiņa sadraudzējās ar nelielu pilsētu Higašikavu Hokaido salā (tajā dzīvoja 7000 cilvēku). Vēsturisko Baltijas ceļu vēroja kāds fotogrāfs no Japānas. Gan viņu, gan citus Higašikavas iedzīvotājus pārsteidza Baltijas valstu iedzīvotāju patriotiskā akcija, un viņi izveidoja biedrību Latvijas atbalstam. Kad Higašikavas iedzīvotāji nolēma ciešāk sadraudzēties ar kādu no Latvijas pilsētām, nācās pagaidīt, kamēr Japānā atklāj Latvijas vēstniecību. Kaut arī japāņi nesteidzīgi ļaujas laika ritumam, šoreiz viņiem nācās gaidīt ilgi. Pēc aptuveni 15 gadiem viņi beidzot varēja doties vizītē pie vēstnieka, rūjienieša Pētera Vaivara. Rūjienā priecājas, ka abu pilsētu sadarbība nav formāla. Nu jau Japāna ir ienākusi Rūjienā ar daudziem eksponātiem un stāstiem. Tāpēc katru gadu, piedaloties Baltijas ceļa piemiņas pasākumos, ir vērts atcerēties par mazās Hokaido salas iedzīvotāju iniciatīvu, atbalstot viņiem nepazīstamo tautu – latviešus.