Pārkāpumus Jēkabpils slimnīcā vētīs pašvaldība

Par mammas nāvi pateica kaimiņiene; par brāļa nāvi uzzinājām, interesējoties, kāpēc telefons klusē. Šie ir tikai pāris gadījumu, ko Neatkarīgajai izstāstīja cilvēki, kuru piederīgie miruši Jēkabpils slimnīcā.

Viņi tuviniekus nebija pametuši novārtā, regulāri interesējās, apmeklēja un bija atstājuši slimnīcā savus tālruņa numurus. Citi aizgājēju tuvinieki savus secinājumus izteica skarbāk. No medicīnas iestādes nepiezvanīja, nepateica, neizstāstīja par tuvinieka nāvi. Sāpīgi, jo nav skaidrs, kāpēc mīļais cilvēks nomira. Kurš to paskaidros? Nu jau vairs neviens. Un medicīnas iestādē pat necenšas izrunāties.

Uzreiz jāpasaka, ka valsts mērogā noteiktas vienotas instrukcijas, kā attiecībā pret piederīgajiem rīkoties gadījumos, kad slimnīcā nomirst pacients. Veselības inspekcijas Komunikācijas nodaļā atbild, ka ārstniecības iestāžu darbinieku rīcība konkrētās situācijās tiek noteikta normatīvajos aktos un iekšējās kārtības noteikumos; bieži ārstniecības iestādes sadarbojas ar sociālajiem dienestiem, lai noskaidrotu miruša pacienta personību vai radiniekus.

Neatkarīgā negrasās apstrīdēt mediķu rīcību, glābjot pacientus, taču šoreiz jautājums ir par ētiku komunikācijā. Par medicīniskā personāla ētiku un empātiju. «Tas ir ētisks aspekts,» piekrīt SIA Ogres rajona slimnīca valdes loceklis Jānis Trops. «Nedrīkst piederīgajiem likt ciest,» uzsver Jēkabpils domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Raščevskis, kurš ir atbildīgs arī par Jēkabpils slimnīcā notiekošo. Viņš plāno augustā pārrunāt situāciju slimnīcā un prasīs paskaidrojumus no valdes locekļiem par jau saņemtajām sūdzībām. Piemēram, par to, kāpēc kāda paciente tika piesieta pie gultas. Masu medijos izskanēja, ka slimnīcā to skaidro ar darbinieku trūkumu. Pat ja tā ir taisnība, tad cinisks bija slimnīcas komentārs, ka policisti paši varētu sēdēt pie gultas un uzmanīt nemierīgos pacientus. Šajā gadījumā piederīgie apgalvoja, ka bija gatavi dežurēt pie sirdzējas, tikai no slimnīcas neviens nepiezvanīja.

Arī sieviete, kuras mamma nomira Jēkabpils slimnīcā, Neatkarīgajai sacīja, ka bija ārstējošajam ārstam atstājusi savu tālruņa numuru un piekodinājusi – ja ko vajagot, lai zvanot. Viņa strādā Rīgā, mammas veselības stāvoklis nav prasījis katru dienu braukt uz slimnīcu Jēkabpilī. Mammīte gribējusi veikt elementāru veselības pārbaudi, neko vairāk. Un pēkšņi ziņa – mirusi. Kaimiņiene pateikusi. Kāpēc ne ārsts? Atbildes nav, jo neviens no slimnīcas tā arī nav piezvanījis. Ne izstāstījis par nāves iemesliem, ne atvainojies, ka izraksts par mammas veselības stāvokli atstāts reģistratūrā. Ārstējošais ārsts pat neiznācis un neaprunājies. «Ja man visu paskaidrotu, justos mierīgāk. Tagad mokos pārmetumos, ka nenosargāju mammīti, neizdarīju visu, lai izglābtu,» pārdzīvo aizgājējas meita. Viņas mamma nomira divas dienas pēc tam, kad pati pēc savas iniciatīvas bija devusies uz slimnīcu pārbaudīt veselības stāvokli. Nekas īpašs nekaitējis. Asins analīzes mammītes «mīļais ārsts» pat esot uzteicis – lieliskas tik cienījamā vecumā. «Es iebilstu pret sliktu komunikāciju. Kāpēc ārstējošais ārsts man pat nepiezvanīja? Tagad vainoju sevi, ka mammu atstāju slimnīcā,» sieviete joprojām pārdzīvo. Arī Pacientu ombudā Neatkarīgajai sacīja, ka daudz sūdzību saņemts par mediķu komunikāciju ar pacientiem un viņu tuviniekiem.

Jēkabpils slimnīcā mirušās sirmgalves meita būtu gatava uzklausīt argumentus, pat ja ārsti kļūdījušies ārstējot. Tādu nav. Jēkabpils reģionālās slimnīcas direktora vietniece Ruta Miķelsone aizbildinās, ka trūkstot darbinieku un esošajiem ir «nenormāla pārslodze». Vispār jau tuviniekus par pacienta nāvi informējot 24 stundu laikā, bet nevarēja pateikt, kāpēc konkrētajā gadījumā par sirmgalves nāvi informēja kaimiņiene, nevis ārsts. Ja ārsts aizņemts citā darbā, tad, protams, nevarot aprunāties ar aizgājēja tuviniekiem. Bet «lielākajā daļā gadījumu» izstāstot, kas noticis. Un tuvinieki galu galā varot prasīt sarunu ar ārstējošo ārstu. Vienlaikus viņa atzīst, ka visi pacientu tuvinieki nebūt nedzīvo Jēkabpils tuvumā, tātad nevar katrā mīļā brīdī atskriet uz medicīnas iestādi.

Neatkarīgās aptaujātajās slimnīcās atzina, ka centralizētu noteikumu, cik ilgā laikā informēt par pacienta nāvi, nav. Jāpiekrīt J. Raščevskim, ka šādā situācijā nozīmīga ir iejūtība jeb empātija un cilvēcība. Piemēram, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī uzreiz atbildēja, ka iekšējās kārtības noteikumos šāda situācija nav atrunāta, bet pēc Neatkarīgās intereses tādu metodiku izstrādāšot. Ogres rajona slimnīcas pārstāvis J. Trops norādīja uz to pašu – pat ja ārstējošais ārsts ir aizņemts, vidējais medicīniskais personāls var sameklēt nelaiķa tuvinieka kontaktus. Un ar nelaiķa tuviniekiem jārunā ārstējošam ārstam, jo jāprot viņiem paskaidrot, kas noticis. Ja ne agrāk, tad nākamajā dienā personāls informējot par nāves gadījumu. Viņš uzskata, ka tas ir ārsta ētikas jautājums, jo nevienos noteikumos nevar ierakstīt punktu par cilvēcīgu attieksmi. Ja kāds ārsts sakot, ka nav bijis laika aprunāties ar tuviniekiem, tad tā ir aizbildināšanās.