Uz Ventspils ostu glābēji šonedēļ atvilkuši nelaimē nokļuvušu jahtu, ar ko divarpus nedēļas vienatnē burājis kāds rīdzinieks.
Krasta apsardzes dienests nedēļas sākumā saņēma informāciju, ka jūrā pretī Pāvilostai Zviedrijas jahtai Dragoon Sleer ir tehniskas problēmas un tai nav iespējams turpināt ceļu saviem spēkiem. Glābšanas darbiem norīkots Krasta apsardzes kuģis Astra un patruļkuģis Rēzekne, kas jahtu otrdienas naktī aizvilka līdz Ventspils ostai, informē Krasta apsardzes dienesta pārstāve Līva Veita.
Izrādās, ar jahtu viens pats burājis 31 gadu vecais Edgars Kvjatkovskis no Rīgas, kurš piekrita pastāstīt par savu dēkaino ceļojumu. Edgaram, pēc profesijas tēlniekam, burāšana ir sirdslieta. Viņš stāsta, ka pavasarī iegādājies Zviedrijā reģistrētu jahtu, kas tobrīd atradusies Amsterdamā. Viņam tā iepatikusies pēc bildēm internetā, un, uzticoties zviedriem, viņš tiem samaksājis naudu. Tikai pēc pāris mēnešiem aizbraucis tai pakaļ uz Amsterdamu, kur pārliecinājies, ka jahta patiešām eksistē arī dzīvē.
8,5 metrus garajai jahtai ar septiņām burām uz Amsterdamu Edgars devies pakaļ kopā ar diviem draugiem, lai kopīgi ar to atburātu līdz Latvijai. Kopumā tas prasījis mēnesi. Pusotras nedēļas laikā viņi trijatā šķērsojuši Ziemeļjūru un Ķīles kanālu. Tad ar draugiem radušās dažāda rakstura domstarpības, un Edgars palicis viens. Taču viņš iesāktajam ar roku nav atmetis un nolēmis tālāk burāt viens, lai arī tas ir visai bīstami. «Bet, ja esi bīstamai lietai labi sagatavots, tad tā kļūst mazāk bīstama,» uzsver pieredzējušais burātājs. Uz jahtas bijusi piepūšamā glābšanas laiva, glābšanas plosts, arī raķetes, ko izšaut SOS gadījumā. Jahtai ir arī stacionārā rācija un otra, ko var ņemt uz glābšanas plosta. Visur atradušies naži, lai nepieciešamības gadījumā varētu pārgriezt striķus.
Tā nu Edgars tālāk vienatnē burāja uz Zviedriju, izveidojot maršrutu, lai pa dienu var burāt, bet pa nakti palikt uz kādas no salām. Tas nebija viegli, jo uz jahtas tomēr ir vajadzīgas sešas rokas. Edgars stāsta, ka jahta ir retro vecumā – 45 gadus veca, tāpēc uz tās nav nekādas automātikas – viss notiek manuāli, arī buru pacelšana un nolaišana. Arī navigācija ir primitīvā līmenī. Darbošanās stils bijis šāds: stūri Edgars atsējis un tad viņam bijušas 30 sekundes laika, lai uzvilktu buru, tad skrējis atpakaļ un mēģinājis saglabāt kursu, tad tādā pašā manierē pacēlis otru buru un atkal veicis kursa korekcijas, un tā tālāk. Divarpus nedēļu laikā burājot vienatnē, bijušas vairākas bīstamas situācijas, kas jārisina, sanācis uzskriet arī uz sēkļiem un rifiem. Stiprākā vējā nav bijis laika baidīties – visu laiku aktīvi jāstrādā. Grūtāki bijuši garākie pārbraucieni, piemēram, no Visbijas uz Ventspili, kas aizņēma 40 stundas, kad nevar ne pagulēt, ne paēst, ne uz tualeti aiziet. «Nakts tumsā jāšķērso kuģu ceļi, jāuzmanās no tankkuģiem un ir 100 citas iespējas, kā nomirt,» smejas Edgars.
Viņa ceļš līdz Ventspilij izvērsās īpaši sarežģīts, jo spēcīgā vēja virziens bija nelabvēlīgs, uzradās arī Baltijas jūrai raksturīgie krusta viļņi. Stacionārais jahtas motors bija salūzis, bet piekarināmā motora dzenskrūvi lielie viļņi rāva ārā no ūdens, un jahta bija nevadāma. Kursu varējis noturēt vien paralēli gar krastu, un sākotnējā iecere tikt uz Ventspili pārvērtās par mērķi nokļūt Pāvilostā. Vēlāk jau šķitis, ka jahtu aizdzīs līdz Liepājai vai pat Klaipēdai. Pēc ilgas cīņas Edgars visbeidzot sazinājies ar tuvējo Pāvilostu, lai viņu kāds kuteris ievelk ostā, taču Pāvilosta izsauca nopietnāku palīdzību. «Paldies Ventspilij, kas mani izvilka ārā no jūras,» saka Edgars, kam pietrūka tikai viena diena, lai veiksmīgi tiktu līdz Rīgai. Pagaidām jahta paliks Ventspilī, kur to saremontēs, un apmēram pēc mēneša Edgars ar to plāno beidzot aizburāt līdz Rīgai.