Slišānu saimi vieno latgaliskās vērtības
Viena no kuplākajām ģimenēm, kas piedalīsies svētkos, ir Slišāni no Viļakas novada. Folkloras kopā darbojas ne tikai vecāki Andris un Ligita, bet arī viņu trīs lielākie bērni.
Tas viņiem patiesībā ir pilnīgi dabiski izvēlēts ceļš, ko iesākusi gan Andra mamma Irēna, gan tēvs Ontons Slišāns, kas bija pazīstams šā Latgales novada pētnieks, kultūras darbinieks un folklorists.
Latgaliskās vērtības ģimenē vienmēr bijušas godā, un Andri jau bērnībā folkloras kustībā iesaistījusi mamma, kura kopš 1983. gada vadījusi Upītes ciema folkloras kopu. Nu viņš turpina šo ceļu. Pēc Rīgā pavadītājiem gadiem atgriezies dzimtajā pusē un tur vada bērnu un jauniešu folkloras kopas, ir Upītes Tautas nama vadītājs. Šīs dzimtas darbošanos pamanījis arī Imanta Ziedoņa fonds Viegli, kas pērn Andra Slišāna ģimenei (Ontona Slišāna bērniem un mazbērniem) pasniedza balvu par latgalisko vērtību glabāšanu. Viņu kontā ir arī latgaliešu kultūras gada balva Boņuks, gada folkloras kopas lauri. Arī šā gada konkursā žūrija bērnu folkloras kopas sniegumu novērtējusi augstu – ne velti piešķirta augstākā – pirmā – pakāpe, un tas nozīmē, ka svētkos jāpiedalās visas piecas dienas, sākot ar pasākumu Brīvdabas muzejā.
Šis gads Slišāniem ir īpaši saspringts, jo jāpiedalās ne tikai Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, bet arī folkloras festivālā Baltica. Tas nozīmē, ka jāapgūst ne tikai jaunas dziesmas, bet arī danči un rotaļas, jāspēlē mūzikas instrumenti. Kur tad vēl maizes darbs un savas saimniecības apkopšana! Taču Andris nesūdzas – vajag tikai pareizi saplānot laiku, tad var visu pagūt. «Tas, ko daru, man patiešām dod prieku. Patiesībā katram būtu vajadzīgs kas tāds, kam sirdi piesiet. Lai darbs un vaļasprieks ir līdzsvarā. Tas, protams, prasa laiku un enerģiju, bet tam ir atgriezenisks efekts – muzicēšana un dancošana piepilda, nevis iztukšo,» ir pārliecināts folkloras kopas vadītājs. Kā tiek veidots ansambļa repertuārs? Dziesmu un citu garamantu pūrs, ko savulaik pielocījis tēvs, par laimi, esot tik bagātīgs, ka nav jālauza galvu, kur rast jaunus skaņdarbus, rotaļas un dančus. Kā ar tērpiem? Ar pašu dibinātās biedrības palīdzību tapis projekts, kas guvis atbalstu, un nu varējuši kopas dalībniekiem sadarināt jaunu drēbju kārtu. Instrumenti vairāk vai mazāk esot katram pašam sagādāti, jo – «tie noderēs visam mūžam». Parasti, ja nav tuvumā lielu pasākumu, mēģinot reizi nedēļā gan ar bērniem, gan jauniešiem, taču tagad gan – sanākot kopā divreiz nedēļā, lai visu pieslīpētu un varētu bez aizķeršanās Rīgā parādīt visu programmu. Patiesībā jau bērni ļoti gaidot šo notikumu, kas viņiem būs lieliska pieredze – uzstāties tik lielu ļaužu pūļu priekšā. Bez tam jāuzstājas būs nevis vienu dienu, kā tas ir, piemēram, Pulkā eimu, pulkā teku, bet vairākas. Šā iemesla dēļ mājās šoreiz palikšot mazākās Slišānu atvases – divgadīgie dvīņi Miķelis un Helēna, jo šis pasākums ir par ilgu tādiem ķipariem. Taču vienas dienas sarīkojumos gan viņi labi turot līdzi, pasmaida Andris, piebilstot, ka neba nu viņi vienīgie, kam trīs bērni piedaloties svētkos, arī citas viņa puses ģimenes esot kupli pārstāvētas.
Vai pēc svētkiem kādu brīdi iztiks bez muzicēšanas? Nepavisam ne, jo gaida viens no patīkamiem darbiem, kas jau ir ieplānots, – kopā ar jauniešu kopu tiks ierakstīts disks ar daudzbalsīgajām novada dziesmām un dančiem. Tam finansējumu izdevies rast ar Kultūrkapitāla atbalstu.