Saulkrasti pēc tranzīta nesēro
Kaimiņu novados runā, ka Saulkrastos pēc Via Baltica apvedceļa uzbūvēšanas sācies zināms uzņēmējdarbības panīkums – agrāk caurbraucēji ceļmalas bodītēs stājušies kaut vai garlaicības mākti. Tagad caurbraucēju tikpat kā vairs nav, tomēr vietējie pēc fūrēm nesēro. Pilsēta beidzot attīstās, un uz šejieni atbrauc tie, kas tiešām to vēlas. Un arī naudu atved.
Saulkrastu domes priekšsēdētāja vietnieks Normunds Līcis spekulācijas par apvedceļa kaitīgo ietekmi uz pašvaldības uzņēmējdarbības vidi jau ir dzirdējis, taču atzīst – abi šie lielumi nav salīdzināmi. Pirmkārt, pilnas statistikas pa gadiem nav, otrkārt, pat ja tāda būtu – līdz apvedceļa atklāšanai 2007. gada 27. septembrī un pēc tās –, pa vidu bija arī ekonomiskā krīze, un šis faktors rosību Saulkrastos ietekmēja vairāk. Bet tas, ka satiksmes intensitāte cauri Saulkrastiem samazinājusies par saviem 95 procentiem, gan ir fakts.
Vicemērs tomēr neatminas kādus nozīmīgus bankrotus Saulkrastos, varbūt vienīgi aiztaisījušās kādas ceļmalas bodītes, kuru galvenais ienākumu avots bija pīpju un alkohola tirgošana. Par tām arī neviens nesērojot, jo šāda tirgošanās tikai degradējusi tirdzniecību. Tajā pašā laikā kaimiņu miestos nesenā pagātnē bankrotēja divi lieli viesunami, un tur A1 šoseja kā bijusi, tā arī ir. Tātad jauno ceļu ar uzņēmējdarbību tieši nevar saistīt.
Protams, Saulkrastu uzņēmējiem tagad vairāk jādomā par klientiem un apkalpošanas kvalitāti. Tas arī notiek. Uzņēmēji cenšas sadarboties – naktsmītnes ar kafejnīcām, viesunama velonoma ar velomuzeju. Saulkrastu velosipēdu muzeja vadītājs Guntis Seregins stāsta, ka viņiem apmeklētība arvien pieaug. Fūres un visa pelēkā caurbraucēju masa pilsētai traucējusi attīstīties. Tagad vairāk esot tādu, kas uz Saulkrastiem brauc speciāli, un viņi arī tērē vairāk naudas nekā caurbraucēji. Līdzīgi novērojumi ir uzņēmējam Mārtiņam Kišuro. Viņam pieder divas kafejnīcas – viena starp veco un jauno šoseju, otra Saulkrastu centrā. Nekādas dižās atšķirības starp toreiz un tagad nejūt. Drīzāk pat liekas, ka cilvēkiem ir lielāka vēlme pasēdēt kafejnīcā, jo pēc tranzīta aiziešanas, pilsētā kļuvis mierīgāk.
Uzņēmēju bažas, ka viņiem iegriezīs globālais kašķis ar Krieviju, arī nav piepildījušās. Pilsētā dzird gan krievu, gan ukraiņu mēli. Tūristu diezgan daudz, kā jau vasarā. Protams, 17 kilometru garā pludmale Saulkrastu novadam ir spēcīgākais magnēts, taču darbojas tas vien divus trīs mēnešus gadā. Pārējā laikā vietējiem vairāk jādomā pašiem par sevi, un tranzīta aizvākšana pilsētai devusi iespēju to darīt. Normunds Līcis stāsta, ka iepriekš Saulkrasti bija vien caurbraucama ceļa nomale. Tagad pavērusies iespēja rīkot pasākumus, labiekārtot dzīves vidi, bērni normāli pāri centrālajai ielai var pāriet. Un, ja piedāvājums ir labs, tad arī garāmbraucējus no 500 metru attālā Via Baltica iespējams atvilināt.
Protams, pilsētas pašvaldībai vēl daudz darāmā. Pērn pludmalē tika izveidots Jūras parks ar sauļošanās krēsliem, skatu terasēm, strūklakām, sporta laukumiem un visādiem rotaļu verķiem. Apmeklētāju uzreiz kļuva vairāk. Tagad būtu ļoti nepieciešams liels labiekārtots stāvplacis automašīnām, tas vajadzīgs jau gadiem, bet maksā dārgi, un te Saulkrasti saskārušies ar nacionālā mērogā risināmu problēmu. Dažu miljonāru darījumu dēļ nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība uzkāpusi debesīs. Iedzīvotāji un uzņēmēji maksā milzīgus nodokļus. Nauda pašvaldības kasē ieplūst, taču... tūliņ pat tiek iemaksāta pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Pašiem nekas lāgā attīstībai nepaliek, jo Saulkrasti ir donors. 6000 Saulkrastu iedzīvotājiem nekustamā īpašuma nodoklī jāsamaksā gandrīz tikpat daudz, cik 26 000 iedzīvotāju lielajai Valmierai – 1,1 miljons. Savukārt pašvaldību izlīdzināšanas fondā nākamgad Saulkrastiem jāiemaksā 711 tūkstoši. Saulkrasti ar to nav mierā, tāpēc sagatavojuši prasību Satversmes tiesai, apstrīdot Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumu. Ja naudu nevajadzētu atdot lielajām pašvaldībām, Saulkrastos jau sen būtu normāls stāvlaukums.