Sestdiena, 24.februāris

redeem Diāna, Dina, Dins

arrow_right_alt Latvijā \ Reģionos

Pēc Vēsmiņa vīnogām tīko puspasaules

Selekcionārs uz galda izklājis fotogrāfijas, kurās redzamas gan viņa radītās vīnogu šķirnes, gan pats pirms daudziem desmitiem gadu, kad pārbaudījis cukura daudzumu ogās. Rādot fotogrāfijas, Gunvaldis Ilgvars Vēsmiņš kādu šķirni uzteic, bet par citu pašķendējas – esot pat pārāk ražīga, ķekari jāretinot. Bet tas vīnogu audzētājiem esot lieks darbs. Viņš priecājas par valriekstu kokiem, kas sakuplojuši pagalma grāvmalē – ražīgi, sala izturīgi un rieksti garšas un lieluma ziņā sitot pušu ārvalstu kolēģu radītās šķirnes. Uz jautājumu, vai selekcijas darbā vairāk palīdz zināšanas vai talants, viņš atbild: «Tu jūti, ka būs!» © F64

«Jūs esat pētniecības un selekcijas centrā,» paziņo selekcionārs Gunvaldis Ilgvars Vēsmiņš, kad iebraucam Cīravas pagasta Vīnkokos.

Viņš ir Aizputes novada Goda novadnieks, Latvijā un pasaulē pazīstams selekcionārs, kurš veidojis un turpina radīt Latvijas dabas apstākļiem piemērotas vīnogu, valriekstu jeb grieķu riekstu un kizila šķirnes. «Valrieksti Latvijā? Un vēl kizils?» neticīgi iejautājamies. «Jā,» atbild selekcionārs un ķeras pie stāstīšanas. Pagaidām viņš nezina, vai varēs reģistrēt deviņas jaunas vīnogu šķirnes, jo maksa par šo prieku ir selekcionāram astronomiska – 3000 eiro par vienu šķirni.

Vīnogas un valriekstus, kas zināms kā Tālo Austrumu produkts, viņš selekcionē kopš 20. gadsimta 50. gadiem. Kizilu – apmēram 20 gadu. «Ar to genofondu, kas ir Latvijā, neko labu dabūt nevar,» par vīnogu īpašībām kodolīgi noteic G. I. Vēsmiņš. Tāpēc viņa mērķis bija radīt Latvijas klimatiskajiem apstākļiem piemērotas šķirnes, kurām būtu īss veģetācijas laiks, izcila noturība pret slimībām un salu. Rietumeiropā izvēlētās vīnogu šķirnes Latvijas apstākļiem tomēr nav īsti derējušas. «Un tad nolēmu, ka vispirms ir jāmācās un tikai tad jādara. Gribēšana bija liela, bet zināšanu pārāk maz.» 1957. gadā iestājies Kišiņevas lauksaimniecības institūta Dārzkopības un vīnkopības fakultātē. Toreizējā Moldāvijā, tagadējā Moldovā, viņš iesprūdis uz ilgiem gadiem. Bija tik labs students un speciālists, ka uz Latviju jauno censoni pēc institūta absolvēšanas nemaz nepalaida. Vispirms brīvprātīgā piespiedu kārtā nācās mācīties aspirantūrā, pēc tam – pārņemt vadītāja darbu. «Es gribēju tikai selekciju. Es domāju: tik un tā es uz Latviju braukšu!» viņš spītīgi nolēmis.

Institūtā mācoties, sācis darboties arī ar valriekstu koku, ne tikai ar vīnogu jaunradi. Sūtījis uz Latviju, pamazām vien topošie valriekstu koki un vīnogulāji šeit aklimatizējušies, pēc tam sākusies selekcija. Bijis svarīgi stādiņus pielāgot Latvijas klimatam. Nav gājis viegli.

Gadījies, ka no 1000–1300 stādiem ziemu un salu pārdzīvoja divi stādiņi vai pat neviens. Nākamajā gadā izturīgāko pulkā bijis jau vairāk, tad arī izdzīvojušos krustoja. Rezultātā izauga vīnogulāji, kuri spēj pārziemot pat 25 līdz 32 grādu salā. Tikai 2013. gadā viņš varēja reģistrēt piecas jaunas vīnogu šķirnes ‘Liepājas dzintars’, ‘Liepājas agrā’, ‘Cīravas agrā’, ‘Dovga’ un ‘Silva Vēsmiņa’. «Ar selekciju vēl neviens nav palicis bagāts,» smejas slavenais selekcionārs.

Pēc Vēsmiņa vīnogām ļoti liels pieprasījums ir Latvijā un ziemeļu reģionos. Tās aug pat Sibīrijā. Rietumeiropa ir sajūsmā par Latvijā radītajām šķirnēm. Tās selekcijas darbam arī tiek atdotas Rietumeiropas valstīs, jo tādu šķirņu nav nekur. «Iedevu beļģiem, lai pārbauda. Francijā ir ekskluzīvas tiesības pavairot vīnogas,» G. I. Vēsmiņš stāsta. Kā izstāde, tā pirmās piecas vietas ieņēma Vēsmiņa vīnogas. Jau neērti kļuva, viņš piebilst. Tomēr atceras, ka starptautiskās konferencēs viltīgi pagaidījis, kad pārējie saliek uz galdiem ražu, tikai pēc tam izspēlējis savu trumpi – Latvijā radītās ogas. Parasti kolēģi noelšoties vien – atkal viņam vislabākās!

Ģimenē ar selekciju saindēti gandrīz visi, bet mazdēlu Vēsmiņa kungs dēvē par valriekstu karali. Viņš šo koku selekciju ņēmis savās rokās. Brīnāmies, kur tad Latvijā ko tādu grib audzēt. Izrādās, daudzviet. Pa hektāram, pat pa trim. Valriekstu kokiem ir daudzi un lieli rieksti, augsta kvalitāte, piemīt sala izturība, izdzīvojuši pat 34 grādu mīnusos. Pasaules standarts ir 10–12 gramu smags rieksts, bet pat mazākie Vēsmiņa audzētie valrieksti sver 16 gramus, lielākie 25 gramus. Milzeņi. Turklāt selekcionēti tādi koki, kuri ražo arī ar sānu dzinumiem, un rieksti izaug bez kaitinošās cietās starpsieniņas.

Savukārt iepazīšanās ar citu Tālo Austrumu viesi – kizilu – selekcionāram sākusies neparasti. «Dariet cilvēkiem labu, un dievs to atdos atpakaļ,» viņš nosaka. Sešdesmitajos gados pie viņa atnācis kāds cilvēks, kuru neviens neņēma darbā, jo viņš bija izsūtītais.

G. I. Vēsmiņš neatraidīja, jo zināja, ka izsūtīja vislabākos – strādīgus cilvēkus, inteliģentus. Kad selekcionārs piedzīvoja infarktu, šis cilvēks atnāca pie viņa un atnesa divus kilogramus kizila ogu. Ārsti slimniekam lika dzert zāles un brīdināja, ka dzīvot atlicis vien četrus vai piecus mēnešus. «Pēc mēneša piecēlos no gultas, pēc diviem – lasīju lekcijas studentiem,» atceras selekcionārs. Viņš ogas ēdis pa saujai trīs reizes dienā. Eiropā pēc kizila esot liels pieprasījums, tur novērtētas ogu ārstnieciskās īpašības – satur askorbīnskābi, ābolskābi, citronskābi, palīdz sirds slimību un cukura diabēta ārstēšanā. G. I. Vēsmiņa radītās kizila ogas var droši transportēt pat piecas dienas, viena oga sver divus gramus. Kā tu tādu negribēsi audzēt?

Selekcionārs izstāsta, ka 2013. gadā dokumentu kārtošana, reģistrējot jaunas vīnogu šķirnes, izmaksāja 45 latus par vienu šķirni. Tagad vajagot attiecīgi 3000 eiro. Taču Cīravai viņš uzdāvinājis gan vīnogu, gan valriekstu, gan kizila stādus. Lai aug un ražo visiem par prieku!