Durbe ir vismazākā Latvijas pilsēta, bet durbeniekiem tīk uzskatīt, ka arī Eiropas mērogā šī tikai 2,2 kvadrātkilometros kompakti ierūmējusies pilsēta ir vismazākā. Pagājušajā gadā Durbē dzīvojuši vien 575 iedzīvotāji. «Viens otru vaigā pazīstam,» saka Durbes novada domes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics. Toties dzīve šeit tiešām ir zaļa – tiešā un pārnestā nozīmē.
Kūpošu un smirdošu ražotņu nav, visapkārt lauksaimniecības zemes un sakopta vide, tāpēc cilvēki var izbaudīt visas priekšrocības, ko sniedz nepiecūkota daba. Ne velti arī jūras ērgļu saime izvēlējusies Durbes pusi par savu mājokli un sīča (ja tā var teikt par tādu makanu kā jūras ērgļu atvase) Durberta gaitām iespējams sekot tiešraidē.
Kāpēc lai durbenieki nedzīvotu zaļi, ja novadā kopumā ir piecas bibliotēkas, četri kultūras nami, divas skolas un bērnudārzs, kurā vietu netrūkst. Par jaundzimušo pašvaldība ir gatava maksāt pat 200 eiro pabalstu. Ir iespējas kultūras dzīvi baudīt un pašiem visur piedalīties, arī sportot. Un lielpilsēta Liepāja ir rokas stiepiena attālumā.
Skolās bērnu netrūkstot, un viņu skaits nedaudz palielinās. «Mums tas «nedaudz» ir arī divi, trīs un pieci novada mērogā,» neslēpj domes priekšsēdētājs. Nākamgad skolasbērnu būšot pat vairāk nekā iepriekšējos gados. Pērn pasaulē nākuši 22 jauni Durbes iedzīvotāji. Turklāt 2014. gadā dzimstība pārsniegusi mirstību. Par diviem cilvēkiem, bet tomēr. Kopējais iedzīvotāju skaits ir samazinājies par astoņiem, bet pašvaldībā saka – nieks vien, ja salīdzina ar tendencēm valstī. Kopējās tendences nav metušas līkumu arī Durbei – Anglijā, kādā šokolādes rūpnīcā, strādājot pamatā Durbes novada iedzīvotāji. Pa kādam aizbraucējam atgriežoties.
Papētot informāciju novada mājaslapā, tumšās krāsās situāciju zīmēt negribas. Uzskaitīti apmēram divi desmiti dažāda kalibra uzņēmumu. Pamata nodarbošanās ir lauksaimniecība. Strādā daudz spēcīgu zemnieku saimniecību, pastāv divi spēcīgi kooperatīvi – graudkopības un piensaimniecības, attīstās arī pārstrādes uzņēmumi. Domes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Radzevičs papildina, ka bezdarbs Durbē un novadā ir mazāks nekā Liepājā. Šogad februārī bezdarba līmenis bijis 5,9 procenti, salīdzinājumam Liepājā – 10 procentu. Nākas gan atzīt, ka Durbe kļūst par guļamvagonu, tāpēc ka daudzi atrod darbu gan Liepājā, gan Grobiņā, jo transporta satiksme ir laba, tomēr arī uz vietas cilvēki nesēž, rokas klēpī salikuši.
Lielāko daļu novada teritorijas veido lauksaimniecības zemes – 25 tūkstoši hektāru jeb 79 procenti. Pašvaldībā saka – par lauksaimniecības zemēm notiek lieli cīniņi, un vietējie zemnieki nav gatavi piekāpties svešzemju uzpircējiem.
Brīvu zemju vairs neesot, labā zeme sen tiekot apsaimniekota. Pašlaik durbeniekiem esot tikai viens nopietns konkurents – Vācijas pilsonis, kurš integrējies Latvijā, jau trīs mēnešus pēc ierašanās sācis ielauzīties latviešu valodā un kopā ar saviem bērniem iesaistās vietējās aktivitātēs. «Ir mēģinājumi,» par ārzemnieku zemju tīkotājiem saka O. Petrēvics. «Bet tagad mūsu lauksaimnieki ir atspērušies un cenšas svešus spēlētājus zemes tirgū nelaist. Šodien zemnieki ir gatavi konkurēt ar ārzemniekiem.» Lai nodrošinātu caurspīdīgumu, novada mājaslapā tiks publicēta informācija par brīvajiem zemesgabaliem.
Lai cilvēkus noturētu gan Eiropas mazākajā pilsētiņā, gan novadā, pašvaldības trumpis ir sadzīves apstākļi: svaigs gaiss, palielināts bērna dzimšanas pabalsts, kultūras un sporta aktivitātes, vietas bērnudārzā, labas skolas, par ko liecina audzēkņu sasniegumi olimpiādēs. Ja novadā var sveikt 100 skolēnu, kuri ar labiem rezultātiem piedalījušies valsts mēroga olimpiādēs, tas nav maz. A. Radzevičs palepojas – ja sarēķinātu, cik daudz iedzīvotāju piedalās kultūras dzīvē, skaitlis būtu ļoti liels un sistu pušu pat attīstītākas apdzīvotas vietas.
Novadā prot izmantot Eiropas piedāvātās iespējas. Par Eiropas fondu naudu ir nosiltinātas trīs daudzdzīvokļu mājas. Labākos dzīvokļus tajās ātri vien izķer. Eiropas nauda izlietota arī zivsaimniecības attīstībā, jo Durbes ezers ir makšķernieku paradīze, ceļu infrastruktūras sakārtošanā, ūdenssaimniecības projektā, apgaismojuma un sporta kompleksu atjaunošanā, realizēti arī tūrisma projekti, izveidots bērnu brīvā laika centrs.
Par Eiropas fondu līdzekļiem pirms dažiem gadiem no jauna tika uzbūvēts Meierovica nams. Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics dzimis Durbē, un nu ēkā, kura kādreiz bija slimnīca un viņa tēva darbavieta, iekārtots muzejs. Interesanti, ka Durbe bijusi viena no retajām vietām, kur sava novadpētniecības muzeja nav bijis. Ja gribat uzzināt ne tikai par Meierovicu dzimtas likteņa līkločiem, bet noskaidrot, piemēram, seno šampinjonu audzēšanas recepti, tad Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs pierunās pilnas ausis. Un vēl parādīs tādus daudziem nekad neredzētus rīkus kā susekli, bezmēnu un no zemes gluži vai izdīgušus arheoloģiskus retumus. Mēs ilgi minējām, kas ir milna ar caurumiņiem uz kāta. Vien Meierovica ielas Durbē nav. Rainis izkonkurējis.
Durbes novadā atrodas vairāki ievērojami kultūrvēsturiskā mantojuma objekti, no tiem 40 ir valsts aizsardzībā esoši arheoloģijas, arhitektūras un mākslas pieminekļi. Durbes pilsētā atrodas vairākas vēsturiski nozīmīgas ēkas, un pilsētas vēsturiskajam centram piešķirts valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statuss. O. Petrēvics atzīst, ka tūrisma attīstība ir kā sāpīga varžacs. Sezonas laikā vietas viesu namā pie ezera ir aizņemtas, bet ar to ir par maz. Durbes vārdu reklamējot arī alternatīvās mūzikas festivāls Zemlika. Tieši tūrisma nozarē darāmā vēl daudz, jo tūristiem īsti nav, kur atstāt savu naudu.
Durbe