Daudzus gadus piemirsts, pēdējā gada laikā slavens, diemžēl ne labākajā nozīmē, tapis Salaspils kodolreaktors.
Vikipēdija vēsta: «Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta atomreaktors, pazīstams arī kā Salaspils kodolreaktors, bija zinātniski pētnieciska tipa siltumneitronu reaktors, kas tika izmantots radiācijas parādību pētīšanā. Darbojās no 1961. līdz 1998. gadam. Kodolreaktors tika iedarbināts 1961. gada 26. septembrī, darbība apturēta 1998. gada 19. jūnijā. Atradās Salaspilī, Rīgas rajonā. Strādājuši ap 250 cilvēkiem.
Kodolreaktorā notika kodolstarojuma enerģijas pārvēršanās procesu, radiācijas defektu jonu kristālos un ferītos, gamma staru izraisīto pāreju atomu kodolos pētīšana, jaunu starojuma dozimetru radīšana, retzemju elementu kodolu uzbūves noskaidrošana, beta spektrogrāfa radīšana. Reaktora pētnieki sadarbojās ar vairāk nekā 20 kodolpētniecības objektiem gan Eiropā, gan Amerikā.
20. gadsimta 90. gados iekārtas bija novecojušas, tāpat trūka kodoldegvielas, tāpēc 1995. gadā Latvijas Ministru kabinets nolēma to likvidēt, jo būtu nepieciešami apmēram 20 miljoni ASV dolāru, lai tiktu iepirkta degviela un rekonstruēta kontroles vadības sistēma. 2007. gadā kodoldegviela tikusi pārvesta uz pārstrādi Krievijā.»
Senā godība ir pagājusi, un tas, ka reaktors šādā formātā darboties nav spējīgs, nevienam šaubas nerada, tomēr reaktoram ir milzīgs potenciāls, kas Latviju var ievest pasaules zinātnes apritē, jo Salaspils ir pasaules kartē reģistrēta kā vieta, kur drīkst veikt kodolsintēzi. Vai Latvijā atradīsies cilvēki un valstiskā griba izmantot šo iespēju?
